Inguna Sudraba (I. S.). Pieredze veidojas no tā, kā mēs, ja tā var teikt, redzam no malas līdzšinējās koalīcijas un valdības darbu. Līdz ar to mūsu nosacījumi saistītos ar, protams, darāmajiem darbiem, bet arī ar valdības vadīšanas stilu, kādā veidā valdības darbs tiek organizēts. Jo mēs redzam, ka pēdējo gadu laikā šis stils ir tāds, ka ir kāda šaura grupa, kas par kaut ko vienojas, savukārt visi pārējie ir muļķa lomā. Respektīvi, līdzšinējais stils ir nevis plānota, saskaņota rīcība, bet situācijas, īslaicīgu risinājumu diktēta. Tātad mums būtu svarīgi, lai mainītos šis darba stils.
Mārtiņš Bondars (M. B.). Es šo jautājumu sadalītu divās daļās. Vai mēs vispār esam gatavi piedalīties valdības darbā? Atbilde no mūsu puses tika dota skaidri jau tad, kad mēs iesniedzām kandidātu sarakstu uz vēlēšanām. Skaidrs, ka jā. Savukārt, ja mēs runājam par pēdējo nedēļu notikumiem, tad jau no paša sākuma tika skaidri iezīmēta vēlme saglabāt līdzšinējo koalīciju. Pat neatkarīgi no tā, kas būtu premjers. Un līdzīgs bija arī Valsts prezidenta uzstādījums. Man tas saprotams nav, jo ideoloģiski šīs trīs koalīcijas partijas ir diezgan dažādās plaknēs. Mēs esam centrisks spēks, un, ja šādam centriskam politiskam spēkam neatrodas vieta nevienā koalīcijā, tad nav skaidrs pamats, uz kāda šīs koalīcijas tiek veidotas. Es to nevaru pateikt. Mēs aizejam uz pirmajām konsultācijām ar prezidentu, mums ir skaidrs redzējums par virzieniem, kuros Latvijai tuvākajā laikā būs jāstrādā, mēs esam gatavi iesaistīties. Bet tad viss apstājas... Līdz ar to es gribētu tomēr pieturēties pie versijas, ka mums ir ļoti skaidri pateikts «nē». Un es negribu spekulēt par iespēju, ka viedoklis tomēr mainās, jo, redz', kāds no partneriem sāk «klibot». Šī koalīcija ir bijusi «kliba» jau pirms Straujumas valdības demisijas. Ja viņi tad neredzēja nepieciešamību kaut ko mainīt...
Tātad ticamāka ir situācija, ka jūs paliekat opozīcijā. Vai jūs pieļaujat iespēju, ka mainās koalīcijas attieksme pret opozīciju? Jo gan Kučinskis ir pazīstams kā pragmatisks cilvēks, kurš spēj runāt ar dažādām politiskajām grupām, gan šobrīd grūti spriest, cik prognozējama koalīcijā būs Vienotība. Un attiecīgi paša Kučinska un ZZS interesēs būtu, lai attiecības ar opozīciju ir draudzīgākas. Pieļaujat šādu iespēju?
I. S. Viennozīmīgi nē. Arī pēdējo dienu notikumu kontekstā es redzu, ka šeit, Saeimā, ir pazudušas elementāri koleģiālas attiecības, ar tādām saprotot to, ka, ja tu kaut ko runā, tā ir patiesība. Ja tu par kaut ko vienojies, tad, pat ja iestājas apstākļi, kas tev neļauj vienošanos pildīt, tu vismaz par to pabrīdini. Diemžēl tā nenotiek. Savukārt notiek tā, ka tev kaut ko pārliecinoši stāsta, bet drīz vien tu saproti, ka tev ir klaji melots.
Es saprotu jūsu tēzes loģiku, bet... Redziet, es un Kučinskis parlamentā sēžam faktiski blakus, celiņš pa vidu. Un laiku pa laikam ir bijis tā, ka viņš man saka - tie jūsu priekšlikumi bija labi, bet diemžēl nekādi nevaram tos atbalstīt. Ja Kučinskim patiešām būtu tāda autoritāte paša partijā, spēja pārliecināt savējos, ka opozīcijas priekšlikumi var nākt par labu arī viņiem pašiem, tad jūsu minētā iespēja notiktu. Bet es apšaubu, ka tas iespējams. Jo pretējā gadījumā arī līdz šim būtu bijušas kaut vai šāda satura sarunas - mums politiski izdevīgāk ir strādāt līdzšinējā koalīcijā, bet mēs gribam mainīt vidi utt. Nekā tāda nav bijis.
M. B. Mēs, protams, gribētu attiecību klimata uzlabošanos. Kaut vai tādēļ, ka pašreizējā situācija parlamentā, kāda radīta Reģionu apvienībai, nav normāla - mēs esam vienīgais politiskais spēks, kuram nav neviena amata komisiju vadībā vai prezidijā. Tas nav greizsirdīgi teikts, bet pat Sudrabas kundzes frakcijai ir lielāka pretimnākšana. Mums - pilnīga izolācija. Vairāk nekā 60 000 vēlētāju viedoklis «neskaitās».
Vai ir indikācijas, ka kaut kas varētu mainīties? Man grūti spriest. Premjerministrs ir vienlaikus arī koalīcijas vadītājs, tādēļ es sagaidītu, ka šādas izmaiņas rosina pats Kučinskis.
Varbūt sataisīs valdību un tad ķersies arī pie šīs tēmas?
M. B. Jāsaka, es viņu pazīstu ne visai labi, jo man zināšanas par viņu nāk no tiem laikiem, kad viņš bija Tautas partijas frakcijas Saeimā vadītājs, savukārt šajā Saeimas sasaukumā viņš kā politiķis izpaudies ļoti maz, mēģinot kaut ko aizstāvēt, virzīt, pārstāvēt.
Pirmkārt, politikā visi ir konkurenti un daļa no partijām mīņājas pa līdzīgu lauciņu. Otrkārt, ar Vienotību notiek tas, kas notiek. Cik interesanti jums no savtīga, bet saprotama viedokļa ir tas, kas notiek ar Vienotību? Cerat gūt no tā kādu labumu?
I. S. Es uz šo situāciju skatos mazliet citā leņķī - ja mēs atceramies, cik intensīvi NSL un es personīgi tikām nomelnoti priekšvēlēšanu periodā, tad skaidrs, ka, jā, Vienotība redzēja mūsos konkurentus. Vēl varu piebilst, ka NSL jau ir uzņēmusi kā biedrus cilvēkus, kuri agrāk ir bijuši Vienotības biedri vai atbalstītāji. Jo ir cilvēki, kuri vienkārši grib būt politiski aktīvi un realizēt sevi politikā. Mēs taču redzam šobrīd Vienotībā cilvēkus, kuri agrāk bija Tautas partijā, tātad ir cilvēki, kuri piedzīvo vilšanos, kādu laiku acīmredzot pārdzīvo šo vilšanos un politikā nepiedalās, tomēr galu galā meklē savu vietu kādā citā spēkā.
M. B. Es jau dažiem kolēģiem (tiem, kuri ir pašreizējā koalīcijā) Saeimā teicu, ka atšķirība starp mums un viņiem ir tāda, ka viņi uzskata, ka ir vērts «nodarboties» ar Vienotību, mēģināt šo partiju šķelt un drupināt, savukārt mēs uzskatām, ka tas nav jādara. Lai gan tas būtu šobrīd viegli. Lai Vienotība «nodarbojas» pati ar sevi. Es nedomāju, ka Vienotība paslīdēs zem 5% reitinga, jo, ja partijai ir tik liela frakcija, pietiekama pārstāvniecība valdībā, tad ir jābūt... lai paslīdētu zem šīs latiņas. Skaidrs ir tas, ka būs būtisks Vienotības ietekmes kritums, tomēr atkārtošos - mēs tur nejaucamies.
Gribat teikt, ka jūs neinteresē Vienotības vēlētājs?
M. B. Vēlētājam pašam ir jāvērtē tas, ka dažas partijas gāja uz vēlēšanām ar labēji centrisku ekonomisko politiku (piemēram, nodokļu jomā), bet nu pieņem lēmumus, kas vairāk raksturīgi kreisi centriskām partijām. Vai tas, ka Latvijai nav skaidras nostājas par Lielbritānijas pārējai ES izvirzītajām prasībām, dažas no kurām ārkārtīgi tieši skar tos Latvijas cilvēkus, kuri strādā Apvienotajā Karalistē.