Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Nav jāapvainojas. Jārunā

Apspriežot Eiropas Savienības budžeta problēmas Latvijā, dažkārt rodas iespaids, ka mums liekas - šī nauda nāk kaut kur no kosmosa, nevis to samaksā atsevišķu valstu nodokļu maksātāji. Latvija, kā zināms, ir neto saņēmēja (iemaksā mazāk, nekā saņem no ES budžeta, un līdzšinējos gados katrs Latvijas iedzīvotājs «savā kabatā» saņēma vidēji 38 eiro). Kuras valsts pilsoņi no savas kabatas ir neto maksātāji?

Neto maksātāji ir vācieši, angļi, zviedri, austrieši. Tagad arī somi un franči parādās kā neto maksātāji. Interesantāks ir jautājums, kāpēc vispār kāds brīvprātīgi ir gatavs maksāt. Tas ir jautājums par Eiropas kopējo sinerģētiku - tādu savstarpējo mijiedarbību, kas galu galā ir visu interesēs, piemēram, kopējas konkurētspējas palielināšana, kaut vai kopīgi attīstot zinātni. Man patīk to izskaidrot ar piemēru par jauno pāri. Puisis ar meiteni sāk dzīvot kopā, un, kaut arī mēbeles varbūt par savu naudu nopircis puisis un arī īres naudu maksā, kopēja saimniekošana ir izdevīga abiem, jo atsevišķi dzīvot ir dārgāk. Taču kopsaimniecības veidošanā ir jāinvestē. Otrs iemesls ir izlīdzināšana. Piemēram, arī vācietis ir ieinteresēts, lai Eiropas iekšējais tirgus būtu pēc iespējas lielāks un arī tās nomalēs augtu iedzīvotāju pirktspēja. Nedaudz tas ir līdzīgi mūsu pašvaldību izlīdzināšanas fondam, tikai atšķirīgi ir pārdales mehānismi - ES tas notiek caur konkrētām programmām. Un jāatceras, ka ne jau tikai ar naudu mēs maksājam par Eiropas Savienību. Piemēram, brīvā darbaspēka pārvietošanās un līdz ar to daudzu mūsu pilsoņu ieguldījumi citu Eiropas Savienības valstu ekonomikā. Vai arī - pilnībā atvērts tirgus citu ES valstu produkcijai, nacionālā protekcionisma aizliegums. Tās arī ir mūsu «iemaksas».

Vai valstīm - neto maksātājām - nav kādas, varbūt neformalizētas, zelta akcijas ES budžeta sakarā?

Nē, nekādu ekskluzīvu tiesību donoru valstīm nav. Eiropas Savienībā zelta akcija jeb vienādas veto tiesības ir ikkatrai dalībvalstij. Budžeta sakarā pēdējo reizi to ir lietojusi Mārgareta Tečere, kad bilance starp Lielbritānijas iemaksām un to, ko briti saņēma no Eiropas Savienības budžeta, izrādījās patiešām nesamērojama un līdz ar to nepārdodama britu sabiedrībai. Pamatā tomēr rezultāts vienmēr tiek panākts grūtu sarunu, saskaņošanas un kompromisu ceļā. Nav produktīva dūres sišana.

Tomēr ir zināms, ka saistībā ar Eiropas Savienības 2014.-2020. gada budžetu tieši piecas donorvalstis ir nākušas ar uzstādījumu, ka izdevumu daļa nedrīkst būt palielināta ne par vienu eirocentu.

Tā ir tikai pozīcija, kura turklāt ir ļoti saprotama, - pasaules finanšu krīzes apstākļos šīs valstis (tāpat kā mēs) ir gājušas cauri sāpīgiem sava nacionālā budžeta konsolidācijas procesiem, un katrā no tām, tāpat kā Latvijā, ir savi vēlētāji, ar kuru viedokļiem valdībām ir jārēķinās. Tomēr atcerēsimies, ka Eiropas Parlaments tajā pašā laikā ir nācis ar lēmumu, ka ES budžeta palielinājumam jābūt apmēram 5%. Jāņem vērā, ka pēc Lisabonas līguma pieņemšanas Parlamenta loma budžeta jautājumos ir būtiski pieaugusi (un arī Eiropas Parlamenta deputāti pārstāv savu valstu vēlētājus). Bez tā akcepta budžets faktiski nevar tikt pieņemts. Ir jāmeklē kompromiss. Tieši ar šādu kompromisa variantu ir nākusi Eiropas Komisija (apmēram 3% pieaugums), un man liekas, ka tieši Komisijas piedāvājums ir labs starta punkts sarunām visu valstu starpā, kā arī turpmākām debatēm Eiropas Parlamentā. Attiecībā uz budžetu Eiropas Komisija ir nākusi ar vēl vienu revolucionāru priekšlikumu - sākt veidot Eiropas Savienībai patstāvīgu ieņēmumu bāzi, ne tikai no valstu valdību akceptētajām iemaksām. Runa ir par 1% no PVN un nodokli no finanšu transakciju darījumiem Eiropā, kas tieši nonāktu Eiropas Savienības budžetā. Šādas tiešas ieņēmuma bāzes veidošana iezīmētu ari jaunu integrācijas pakāpi Eiropā.

Latvijā gan ir izskanējusi informācija, ka pēc Komisijas piedāvātā projekta mūs gaida Latvijai pieejamo ES līdzekļu samazinājums.

Nepiekrītu, šajā gadījumā klibo matemātika. Jā, absolūtos skaitļos Latvija saņems mazāk no Eiropas Savienības budžeta, bet tajā pašā laikā atbilstoši esošajam projektam mūsu valstij būs mazāk jāiemaksā tajā, un starpība ir lielāka nekā līdzšinējais pieejamais finansējums. Protams, jautājums paliek - vai mēs spēsim apgūt visu, kas tiek piedāvāts.

Kādas ir Eiropas Komisijas piedāvātā 2014.-2020. gada Eiropas Savienības budžeta projekta galvenās politiskās prioritātes?

Galvenais - konkurētspējas palielināšana, tieši tāpēc projektā paredzēts būtisks pieaugums zinātnē un izglītībā, sevišķi domājot par izglītības mobilitāti. Tie ir arī ieguldījumi infrastruktūrā, es teiktu - starpsavienojumos, gan enerģētikā, gan satiksmē, gan informācijas tehnoloģijā. Tas arī stiprina mūsu konkurētspēju.

Otrs virziens ir esošo politiku saglabāšana un attīstīšana. Tas nozīmē kohēziju jeb izlīdzināšanu un arī atbalstu lauksaimniecībai. Mums jāsaprot, kaut arī pati par sevi lauksaimnieciskā ražošana neveido nozīmīgu dalībvalstu kopprodukta sastāvdaļu, tas ir plašāks jautājums - kultūrvēsturiskās vides saglabāšana, ekoloģija, tūrisma attīstība, nekustamā īpašuma tirgus attīstība.

Tomēr šis budžeta projekts ir pirmais Eiropas Savienības vēsturē, kurā lauksaimniecībai atvēlētie līdzekļi ir samazināti!

Tas atkal ir kompromiss starp diviem galējiem viedokļiem. Vieni uzskata, ka Eiropas Savienībai vispār jāatsakās no lauksaimniecības atbalstīšanas, otri - viss jāturpina kā iepriekš. Acīmredzot pareizākais ir vidusceļš, uzsvaru liekot uz nozares efektivitātes paaugstināšanu ar reformas elementiem. To Komisija arī piedāvā. Tajā pašā laikā jārēķinās, ka tas, ar ko nāks atsevišķas dalībvalstis sarunu procesā, - būs cirpt vēl vairāk tieši lauksaimniecības daļu.

Latvijā patlaban, protams, vislielākais satraukums un pat tāds kā aizvainojums ir jautājumā par tiešajiem platību maksājumiem zemniekiem. Lai arī paredzēts pieaugums (ap 60%), vēl aizvien tas liekas netaisnīgi maz, salīdzinot ar maksājumiem, ko saņems citi.

Manuprāt, apvainoties - tas ir pēdējais, ar ko tagad vajadzētu nodarboties. Sarunas par budžetu ir tikai sākumposmā, un priekšā ir maratons, nevis sprints. Vispirms vajag novērtēt sasniegto. Eiropas Komisija pirmo reizi ir atklāti paziņojusi, ka līdz šim pastāvošā sistēma ir bijusi netaisnīga. Tas jau ir liels politisks sasniegums! Bet naudas tiešmaksājumiem ir tik, cik tās ir. Komisija piedāvā ļoti vienkāršu shēmu - pārdalīt šo naudu, ņemot nost tiem, kam ir lielie maksājumi, un uz tā rēķina palielināt mazos maksājumus, tajā skaitā Latvijai. Es saprotu, ka šobrīd piedāvātā aritmētika (ka Latvijai līdz 2020. gadam maksājumi tiek palielināti līdz 150 eiro par hektāru) Latviju neapmierina. Tas tikai nozīmē, ka sarunas jāturpina, it sevišķi, ja Latvija to ir definējusi par prioritāti (vai tas ir pareizi, tas ir cits jautājums). Tomēr es rekomendētu risinājumu meklēt Komisijas piedāvātā pārdales modeļa ietvaros, nevis pašiem izdomāt kādas sarežģītas shēmas (koridorus un tamlīdzīgi). Ticiet vai ne - sarežģīšana nenāk par labu sarunām, citu valstu vadītāji gribēs redzēt skaidrus un taustāmus skaitļus. Manuprāt, jāsāk ar maksājuma pieauguma termiņa saīsināšanu un tad jākaulējas par absolūtajiem skaitļiem. Jāatceras, ka sarunās galda otrā pusē nesēž kāds, kas vienkārši sporta vai ļaunprātības dēļ grib būt netaisnīgs pret Latvijas zemnieku, bet gan valstu politiķi, kuriem pakausī elpo viņu pašu zemnieki un viņu pašu vēlētāji. Esmu pārliecināts, ka pašreizējo piedāvājumu ir iespējams uzlabot, tikai, protams, visiem pieņemama saprātīguma robežās.

Kas vispār Latvijas valdībai vēl būtu jāizdara kā mājas darbs attiecībā uz Eiropas Savienības budžetu 2014.-2020. gadam, lai nepalaistu kādu izdevību neizmantotu.

Principā es uzskatu, ka pamatlietas ir izdarītas - Saeima un valdība ir apspriedušas un formulējušas galvenās prioritātes un interešu virzienus. Domāju, ka arī ārkārtas vēlēšanas te nekādas būtiskas korekcijas neieviesīs (vai varbūt ieviesīs?). Kas attiecas uz taktiku sarunās par pašu budžetu 2014.-2020. gadam, manuprāt, galvenais ir - jādefinē tas, kas noteikti jāsasniedz, un tas, ko noteikti nedrīkst pazaudēt. Un šajā «koridorā» jādarbojas, veidojot reālistiskus uzstādījumus un saprotot, ka arī citiem ir intereses. Atceramies, ka sarunas ir starp 27 dalībvalstīm, Komisiju un, kas ir jauns, Eiropas Parlamentu. Neviens neparedz, ka šī procedūra būs vienkārša.

Latvijas mērķis ir drīza iestāšanās eirozonā. Tajā pašā laikā dzirdamas runas, sevišķi Grieķijas problēmu kontekstā, par iespējamu eiro kolapsu.

Viens ir teorētiskā spriedelēšana. Man gan iespaids par tādu risku nerodas. Esmu runājis ar lielo Eiropas kompāniju vadītājiem, un viņi neuzrāda nekādu sasprindzinājumu eiro valūtas sakarā - tas ir objektīvāks rādītājs nekā dažādu ekspertu teorētiķu spriedelējumi. Starp citu, arī spekulēšana ar Eiropas valstu, piemēram, Vācijas, vērtspapīriem diez kā nevedas. Tas vien norāda, ka eksistējošajai finanšu sistēmai ir pietiekami solīds pamats.

Un pēdējais jautājums. Jūs esat atbildīgs par to Eiropas Savienības budžeta daļu, kas iziet ārpus tās robežām. Kam tā pamatā ir domāta, un kāpēc vispār tā jātērē?

Eiropa nav vientuļa sala, un tas, kas notiek mums apkārt, tā vai citādi mūs ietekmē. Attīstības palīdzības budžeta galvenā filozofija ir nevis humānā palīdzība, bet gan projekti, kas palīdzētu mērķvalstīm attīstīties tā, lai šī humānā palīdzība vairs nebūtu vajadzīga. Piemēram, Somālijā. Lielākā daļa bruņoto konfliktu šajā zemē - un līdz ar to valsts varas nespēja, kas savukārt tieši apdraud arī eiropiešus - kaut vai pirātisms - savā pamatā ir cīņa par ūdens resursiem. Mēs tagad palīdzam risināt apūdeņošanas sistēmas izveides problēmas šajā valstī. Vecais stāsts par makšķeri un zivīm - mūsu doma ir iemācīt tur cilvēkiem makšķerēt, nevis bezgalīgi apgādāt ar zivīm. Mūsu pašu interesēs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Andris
Piebalgs
Dzimis 1957. gada
17. septembrī. Izglītības ministrs no 1990. līdz 1993. gadam.
Viens no Latvijas ceļa dibinātājiem, 5. Saeimas deputāts. Finanšu ministrs no 1994. līdz 1995. gadam.
LR vēstnieks Igaunijā no 1995. līdz 1997. gadam. Vēstnieks Eiropas Savienībā no 1998. līdz 2003. gadam. Latvijas eirokomisāres Sandras Kalnietes biroja vadītājs 2004. gadā. No 2004. līdz 2010. gadam ES enerģētikas komisārs. Kopš 2010. gada ES attīstības sadarbības komisārs

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?