Barikāžu (1991) laika tautas spēks, griba, pārliecība un Tēvzemes mīlestība ir tas, ar ko varam salīdzināt savas īpašības un rīcību šodien. Tomēr Valsts prezidenta Valda Zatlera ieteiktā mēraukla šķiet pārāk nesasniedzams, nepieņemams vai nesaprotams etalons pašmāju politiķiem. Jo patiesībā gaviles mūsu zemē atskanētu jau tad, ja Saeimas deputātu krēslos nonākušie valsts vīri un sievas izrādītos tie paši zelta gabaliņi, par ko uzdevās pirms vēlēšanām. Kaut arī toreiz (brūkot PSRS) bija grūti paredzēt satracinātās varas reakcijas sekas, cilvēki alka brīvības kaut vai pastalās, un tās dēļ tik daudzi bija gatavi riskēt ar visu - pat ar savu kailo dzīvību. Turpretī tagad gatavība piedalīties un sniegt savu pienesumu - vismaz politikā - bieži vien ir atkarīga no gaidāmā amata svarīguma un atalgojuma lieluma.
Diemžēl reālpolitika, kad praktiskās lietas svarīgākas par ideāliem, strauji pārņem arī Vienotību. Tā gan vārdos ir par godīgu, atbildīgu un kompetentu politiku, taču nedemonstrēja to ne valdības veidošanas procesā, ne tai sekojošajā amatu dalīšanā un neīsteno arī tagad. Klusēšana par koalīcijas partnera (ZZS) principā likumīgajām izdarībām - sev pietuvināto un uzticamo (kas nebūt nav sinonīms kompetencei vai nekorumpētībai) masveida ielikšanu pārraudzīto (slaucamo?) ministriju pakļauto uzņēmumu amatos - ir solītās efektīvās valsts pārvaldes klaja parodēšana, lai neteiktu - ciniska ņirgāšanās par to.
Tāpēc ironiju un zināmu aizdomīgumu izraisa premjera Valda Dombrovska barikāžu atcerē liktais uzsvars uz to, lai mums tagad (līdzīgi kā toreiz) nezustu vienotības un patriotisma gars. Politiskajā virtuvē sastrādātais gan vairāk vedina domāt, ka neatkarība, ko šoreiz tautas kalpi apņēmušies sargāt, ir visatļautība un bezatbildība. Vai, nespēdami vienoties pat partiju apvienības iekšienē, Vienotības politiķi ir atmetuši augstajiem ideāliem ar roku un ir gatavi peldēt kopējā politiķu galējas vienaldzības un savtīguma straumē?
Pareizi jau Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa saka, ka pirms 20 gadiem mēs zinājām, kur mēs piederam un kurp mums jāiet. Lai arī toreiz tikai retais bija pabijis aiz dzelzs priekškara, pašapzinīga, brīva un demokrātiska valsts bija lielum lielā vairākuma sapnis. Taču vai pēc kāda laika mēs varēsim pateikties Āboltiņas kundzei un viņas Vienotības kolēģiem kā īsteniem Latvijas patriotiem par drosmi un pašaizliedzību, ka viņi ir bezbailīgi stāvējuši uz politisko cīņu barikādēm un ir nosargājuši mūsu valsti, nevis dažnedažāda pašlabuma dēļ iegrūduši to vēl lielākā nabadzībā, korupcijā un bezcerībā? Lai kāda arī būtu politiķu izvēle turpmākajos gados, viņiem neērtā mēraukla mainīta netiks.