Bijušais ASV Federālo rezervju sistēmas vadītājs Alans Grīnspens esot bijis tik pazīstams ar savu neskaidro izteikšanās veidu, ka reiz kādā preses konferencē pats pajokojis: «Jūs sapratāt, ko es teicu, tad laikam būšu pārteicies.» Atšķirībā no Grīnspena Latvijas politiķiem pašironijas nav, toties spējas miglaini izrunāties gan netrūkst.
No sirds Latvijai (NSL) frakcija Saeimā šomēnes balsoja pret stingrāku regulējumu termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanā. Varētu pieņemt, ka iemesls saistīts ar partijas pārliecību, ka atļauju tirdzniecība nav nekas slikts. Personīgi nepiekrītu, tomēr viedokli respektēju. Taču, ja ieskatāmies partijas interneta vietnē, izrādās, ka biedri balsojuši pret tāpēc, ka... «pēc būtības nepiekrīt termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanai ārzemniekiem pret nekustamā īpašuma iegādi» (20. novembris). Respektīvi, tik ļoti neatbalsta modeli, ka neatbalsta arī tā pakāpenisku demontāžu. Savdabīgi.
Te gan jāsaka, ka tikpat burvīgi izsakās NSL oponenti. Tajā pašā dienā Nacionālās apvienības (NA) mājaslapā parādījies Raivja Dzintara sirds nemiers: «Ar bažām skatāmies uz situāciju izglītības sektorā, kur pedagogu atalgojumam paredzēts atvēlēt krietni mazāk līdzekļu, nekā uz to bija cerējušas pedagogu arodbiedrības.» Ai, nu beidziet kreņķēties! Dienu iepriekš (19. novembrī) cits NA līderis Imants Parādnieks taču skaidri un gaiši aģentūrai LETA paskaidroja, ka šis jautājums NA «nav tieša kompetence». Citiem vārdiem sakot, visnotaļ atbalsta, tomēr neiejauksies, jo tā nav NA «tieša kompetence». Līdzīgi kā zemkopība, aizsardzība, iekšlietas utt.
ZZS pārstāvošā ekonomikas ministre 18. novembra svētku uzrunā novēl Latvijas iedzīvotājiem «izrauties no savas komforta zonas» (videomateriāla 2. minūte). Kādas tieši «komforta zonas»? Trūkuma? Nez ko par to teiktu citi ZZS politiķi, piemēram, labklājības ministrs? Starp citu, interesanti, ka nākamā gada valsts budžeta karstākajā apspriešanas laikā Uldis Augulis Briselē iepazīstināja citus eiropiešus ar tādām revolucionārām atklāsmēm kā «ekonomiskajām un sociālajām prioritātēm jābūt savstarpēji papildinošām», savukārt cita zaļzemniece Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča satricināja Romu ar atklājumu: «jo augstāks izglītības līmenis, jo augstāks arī nodarbinātības līmenis, un otrādi» (citāti no ZZS mājaslapas).
Šādas verbālās caurejas piemērus varētu turpināt uzskaitīt, ilustrācijai izmantojot arī citu partiju pārstāvju izteikumus. Vai nu amatpersonas patiešām nesaprot, ka šādi piesārņo informatīvo telpu, vai arī saprot, bet neuzskata to par būtisku. Abi varianti nelāgi.