2013. gadā Ļubļanā fiasko pret Beļģiju un netikšanu uz pasaules čempionātu varēja skaidrot ar neveiksmīgu sagadīšanos toreiz vēl jaunā modeļa ugunskristībās, pērn Lillē galotnē izlaisto 15 punktu pārsvaru pār Grieķiju pirmajā spēlē ar olimpiskās kvalifikācijas likmi norakstīt uz pretinieku meistarību, bet pēdējā cīņā ar Čehiju - uz fizisko un emocionālo spēku izsīkuma rēķina. Tomēr visās šajās spēlēs, tāpat kā piektdien Belgradā pret Puertoriko, bija priekšnoteikumi Latvijas izlases uzvarai, kurus nespējām izmantot, jo nevarēšana trāpīt brīvus metienus deva iespēju pretiniekiem, ko tie nekavējās izmantot. Spēlētāji, no kuriem gaidīts visvairāk, snaiperi Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks, Jānis Blūms šajās četrās spēlēs trāpījuši 21 no 90 metieniem. Tajās «pazuda» arī pieredzējušie Kaspars Bērziņš un Kristaps Janičenoks, kuri katrs pa vienai no šīm izšķirošajām spēlēm izlaiduši. Treneris Bagatskis, redzot šo tendenci, pret Puertoriko pat izšķīrās līderu vietā vairāk uzticēties gados jaunākajiem spēlētājiem, taču viņiem objektīvu iemeslu dēļ labas epizodes tomēr mijās ar kļūdām, tāpēc uzvara no rokām izslīdēja tik un tā.
Gatavošanās plāna un uzsvaru mainīšana, psihologa piesaistīšana, līderu atstāšana rezervē - visi mēģinājumi pagaidām izrādījušies nesekmīgi. Nešaubos, ka nākamgad mums būs ļoti spēcīga komanda Eiropas čempionātā, un tēmēsim augstu, taču, lai tam būtu nozīme, izšķirošajā spēlē līderiem jābūt gataviem spēlēt tā, kā mēs esam pieraduši redzēt viņus spēlējam.