Aizvadītajā nedēļā iegadījās ar veselības nozares profesionāļiem aprunāt viņu ministru. Tēma: kāpēc Guntis B., kurš tradicionāli spēj savu viedokli izklāstīt visnotaļ kodolīgi un ar lielu pārliecību, slimnīcu kredītu jautājumā sācis «peldēt». Sarunu biedri pasmīnēja: esot sācis nervozēt. Par ko gan var nervozēt indivīds, kurš pazīstams ar savu stūrgalvību un pašpārliecinātību? Raugi, esot apjautis, ka viņa rīcībā laika paliekot arvien mazāk - pēc dažiem mēnešiem cilvēku prātā visas nozares nebūšanas asociēsies ar viņu, nevis ar priekšgājējiem postenī, kuru atbildība par tām krietni lielāka. Izklausās ne sevišķi taisnīgi, tomēr tā varētu būt, turklāt attiecas ne tikai uz konkrēto ministru. Kurš vairs atceras, tieši kura ministra (vai vēl trakāk - ministrijas valsts sekretāra) laikā tika savārītas tās vai citas ziepes, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā? Un vienlaicīgi, kuram gan sirds atmaigst, ja Mārīte S. bikli atgādina, ka tas ir «mantojums», nevis viņas roku darbs? Kurš ir ministrs? Tu? Tātad...
Un te šo rindu autoram, kurš parasti sliecas aicināt nekašķēties, jānonāk pie diametrāli pretēja secinājuma. Proti, kad runa ir par otršķirīgiem jautājumiem, koalīcijas partneri cits citam krīt pie rīkles aizrautīgi, savukārt citos gadījumos ir nepamatoti koleģiāli. Būtu nevis jādod mīklaini mājieni «tas jums jājautā maniem priekšgājējiem», bet skaidri un gaiši jāpasaka: šai cūcībai kājas aug tāda un tāda ministra laikā. Vai - «vārds, uzvārds» savu pilnvaru laikā tā arī neko neizdarīja cūcības mazināšanai. Vienalga, par ko ir runa - Circeni, Rivžu vai Dombrovski.
Tas, protams, problēmas risināšanai neko daudz nepalīdzēs, tomēr, iespējams, izraisīs tālāku reakciju. Ja atbildīgais ir nosaukts, publikai arī ir vieglāk nesmalkjūtīgi tieši apjautāties šīs personas partijai - jums par to visu ir kas sakāms? Kā lūdzu? Runājiet skaļāk!
Respektīvi, manuprāt, viens no cēloņiem situācijai, kas līdz riebumam atkārtojas, - ka ministrs lielu daļu sava laika pavada, mēģinot neitralizēt (bieži neveiksmīgi) savu priekšgājēju atstātās mīnas, - ir nesodāmība, kas savukārt izriet no politiskajā vidē apzināti kultivētas savstarpējās amnēzijas. Ja tādas nebūtu, ja «dzimtās» partijas līderi būtu spiesti publiski izvērtēt savu konkrēto biedru atbildību un attiecīgi arī piemērotību vispār darīt šajā dzīvē kaut ko vairāk par sēņošanu (jo arī sētnieka darbu uzticēt viņiem bīstami), tad krietni kutelīgāk būtu personāžu pēc «ministrēšanas» iekārtot kādā labi apmaksātā darbā, pat ja runa nav par publisko sektoru, - kazi, arī potenciālie darba devēji privātajā sektorā aizdomātos.