Latvijā ir aptuveni 150 tūkstoši inkontinences jeb urīna nesaturēšanas pacientu, 60 tūkstoši no tiem - ekonomiski aktīvajā vecumā. Pasaulē viņu īpatsvars tiek lēsts no 30% jaunu sieviešu vidū un līdz pat 70% starp vecākajiem iedzīvotājiem. Šī diagnoze neapdraud dzīvību, bet graujoši ietekmē dzīves kvalitāti un bieži kļūst par galveno iemeslu, kāpēc cilvēks noslēdzas no sabiedrības un pamet darba gaitas, no nodokļu maksātāja kļūstot par sociālā budžeta patērētāju. Sabiedrības novecošana, aptaukošanās un hronisku slimību izplatība arvien jaunāku pacientu vidū ir būtiskākie iemesli, kādēļ inkontinences izplatība nākotnē būtiski pieaugs.
Urīna nesaturēšana ir viena no tām veselības problēmām, uz kuru tieši attiecināms aisberga efekts - liela daļa pacientu to noklusē. Turklāt nevēlēšanās runāt par to ir izplatīta ne tikai pacientu, bet pat ārstu vidū visā pasaulē.
Ļoti būtiska loma urīna nesaturēšanas pacientu aprūpē ir ģimenes ārstam, jo inkontinence nereti ir kā blakus problēma virknei hronisku slimību, pēc traumām, operācijām, insulta un infarkta. Valstiskā līmenī šis jautājums ir ņemts vērā - Latvijā kompensē 50% apmērā inkontinences aprūpei nepieciešamo aprūpes līdzekļu (autiņbikšu) iegādi pacientiem ar noteiktām diagnozēm. Ģimenes ārsta ziņā ir nesaturēšanas esamības noteikšana pacientam, izvērtējums, vai diagnoze ļauj tam saņemt valsts kompensētus urīna nesaturēšanas līdzekļus, un receptes izrakstīšana. Diemžēl daudzu inkontinences pacientu pieredze liecina, ka ģimenes ārsts viņus neinformē par iespēju izmantot valsts kompensācijas sistēmā noteiktos atvieglojumus vai atsevišķos gadījumos - pat atsakās izrakstīt īpašo recepti.
Jāuzsver, ka inkontinence ne tikai būtiski pasliktina konkrētā pacienta un viņa tuvinieku dzīves kvalitāti, bet arī rada lielas izmaksas gan indivīdam, gan veselības aprūpes sistēmai kopumā. Tiešās izmaksas rada diagnostika, medikamenti, speciālistu vizītes, rehabilitācija, operācijas, ikdienas higiēnas līdzekļi, inkontinences radīto seku, piemēram, ādas iekaisumu, izgulējumu ārstēšana. Netiešās izmaksas ir zaudētās darba stundas un izmaksas, ko rada slimnieka un viņa aprūpētāja nepiedalīšanās ekonomiskajā dzīvē. Vairākās valstīs veikti aprēķini par inkontinences radītajām izmaksām un, piemēram, Somijā tās pielīdzināmas diabēta radītajiem tēriņiem. Zviedrijā inkontinences ārstēšanas izmaksas veido 0,5% no visām veselības aprūpes izmaksām.
Latvijā un virknē citu Eiropas valstu dominē neformālā aprūpe. Smagu urīna nesaturēšanas pacientu - gulošu slimnieku aprūpe vairumā gadījumu gulstas uz ģimenes un tuvinieku pleciem. Cilvēki ir spiesti pamest aktīvās darba gaitas. Piemēram, Lielbritānijā seši miljoni neapmaksātu aprūpētāju nodrošina aprūpi, kas līdzvērtīga 23 miljardiem mārciņu gadā. ES valstīs kopā 20 miljoni aprūpētāju nodrošina aprūpi vairāk nekā 20 stundu apjomā nedēļā. 80% aprūpes stundas nodrošina privātie aprūpētāji. Nākotnes kontekstā rūpes rada aprūpētāju skaita samazināšanās, atbalsta trūkums neformālajiem aprūpētājiem un sociālo aprūpētāju atstumtības risks.
Lai sniegtu jūtamu ieguldījumu inkontinences pacientu aprūpē un ārstēšanā, Latvijā ir jāveicina multidisciplināra pieeja šo jautājumu risināšanai, kur īpaši svarīga loma būtu ģimenes ārstam. Individuālajā līmenī cilvēkam ir jāatpazīst problēma un jābūt gatavam to risināt. Sabiedrības līmenī svarīga ir aizspriedumu mazināšana, speciālistu, privāto aprūpētāju un tuvinieku izglītošana un valstiska rīcība pacientu stāvokļa uzlabošanai.