Pagājušajā nedēļā gadījās LTV studijā debatēt ar it kā pieredzējušu Eiropas politiķi Junkeru, kurš pretendē kļūt par Eiropas Komisijas jauno vadītāju. Atbildot uz pārmetumu par Eiropas nepietiekami stingru nostāju pret Kremli, Junkers ķērās pie samērā prastas demagoģijas, atcērtot, vai tad šo rindu autors gribot karu? Lai gan par militāru palīdzību Ukrainai vispār netika bilsts ne vārda, runa bija par nevis kosmētiskām sankcijām, bet tādām, par kurām Kremlis publiski neņirgājas Junkers aizbrauca, saruna objektīvi palika nepabeigta, dievs ar to. Svarīgāk ir tas, ka Eiropa, šķiet, tiešām nesaprot situāciju, līdzīgi kā pietiekoši daudz ļaužu Latvijā. Būsim reālisti: biznesa vārdā Rietumi regulāri uz kaut ko piever acis. Klasisks piemērs ir Ķīna, kuras tirgus vārdā lielie demokrāti labprāt paklusē par cilvēktiesību pārkāpumiem, Tibetu utt. Lai cik tas būtu amorāli, to pragmatiski var saprast.
Problēma ir tā, ka pašreizējā Krievija nav Ķīna vai, piemēram, Nigērija, par kuru politisko režīmu, vietējām tradīcijām var teikt: mums tas nepatīk, bet tādi ir spēles noteikumi. Pašreizējās Krievijas gadījumā spēlēs noteikumu nav kā tādu.
Kas no tā izriet? Var respektēt viedokli, ka darbavietu, tirdzniecības vārdā ir vērts norīt krupi. Bet kurš teica, ka jānorij būs vienreiz? Kā it kā gudri cilvēki nesaprot: ja Kremli reāli nesodīs par Ukrainas saplosīšanu, nesodītības apziņā tas sāks kaķa spēli ar peli. Eiropa kaut «sejas saglabāšanas» vārdā kaut ko tomēr iepīkstēsies un pretī saņems kāda Vācijas investīciju projekta Krievijā sagraušanu, vietējo kontrolējošo dienestu tendenciozu vēršanos pret kādu Francijas uzņēmuma filiāli utt. Kurš teica, ka noziedznieks, ja viņu nesoda, piemēram, par automašīnas zādzību, neķersies pie dzīvokļu aplaupīšanas? Te vairs nav runa, lai cik tas ciniski skan, par Ukrainu. Ja paturam prātā visu pēdējos mēnešos pieredzēto bezkaunību, melošanu, agresivitāti no Krievijas puses, nosauciet iemeslu, kādēļ šāds režīms tieši tāpat nevar izrīkoties ar ārvalstu aktīviem Krievijā, starptautiskiem ekonomiskiem līgumiem u. tml.
Miniatūrā tas jau ir pieredzēts. Dienvidkoreja savulaik pieņēma, ka kopuzņēmumus, kas dod pašam tik nepieciešamos ienākumus, psihopāts Ziemeļkorejā jau nu neaizvērs. Kā tad... Aizvēra, protams. Tad atkal atļāva. Gan jau drīz atkal aizvērs. Jo viņš ir iegaumējis, ka var darīt visu, kas viņam ienāk prātā. Tātad - ir labi saprotami mērķi, kuru vārdā Eiropa un arī daudzi mūsu uzņēmēji iebilst pret reālām sankcijām Krievijai. Viņi vienkārši grib nodarboties ar biznesu, strādāt, nest labumu savai valstij. Bet kāpēc jums liekas, ka jums to ļaus darīt? Vai tad jūs strādājat ar partneriem, par kuriem zināms, ka tie jebkurā brīdī var jūs apzagt? Jums tiešām liekas, ka jūsu konkrētie partneri Krievijā, kuri droši vien ir jēdzīgi cilvēki, ir tik neatkarīgi no pašu valsts?
Labi, nerunāsim par politiku. Tieši biznesa ilgtermiņa interešu vārdā ir caur spēcīgām sankcijām, jā, caur zaudējumiem šobrīd pašiem piespiest Krieviju ievērot spēles noteikumus vispār.