Līdz ar to satraukumam par drastiskiem ierobežojumiem, kas varētu tikt uzskatīti par suverenitātes apdraudējumu, tā īsti nav pamata. EK plāna mērķis ir vēl agrīnā stadijā izvērtēt dalībvalstu īstenoto fiskālo politiku, nevis detalizēti iedziļināties ikvienas valsts budžeta projektā un lemt par līdzekļu pārdali starp dalībvalstu budžeta programmām un apakšprogrammām.
Nav šaubu, ka EK piedāvājums izriet no esošās situācijas. Vispārzināms, ka Grieķija ilgstoši sagrozīja oficiālo statistiku, lai situāciju ar valsts budžetu un valsts parādu zīmētu rožainās krāsās. Vairākas ES dalībvalstis ir uzkrājušas parādus, kas būtiski pārsniedz Māstrihtas kritērijos pieļaujamos. Vājā fiskālā disciplīna un no tās izrietošā, arvien pieaugošā ES dalībvalstu parādu nasta rada pietiekami nopietnu apdraudējumu Eiropas monetārajai savienībai. Turklāt līdzšinējā pieredze liecina, ka dalībvalstu brīdināšana, piemēram, par pārmērīgi lielu valsts budžeta deficītu, post factum ir neefektīva. Arī EK brīdinājumus par nesabalansētības un citiem riskiem ES dalībvalstis, tostarp Latvija, savulaik iemanījās ignorēt.
EK prezidents Žozē Manuels Barrozo jau pirms vairākiem mēnešiem brīdināja, ka identificētās problēmas liek domāt par kontroles mehānismu pastiprināšanu. EK piedāvātais risinājums, šķiet, ir visnotaļ saprātīgs veids, kā mudināt dalībvalstis ievērot stingrāku fiskālo disciplīnu. Tām dalībvalstīm, kas savu budžeta politiku veidojušas konservatīvi un apdomīgi, nav pamata satraukties - visticamāk, EK to budžetiem bez iebildumiem dos zaļo gaismu arī turpmāk. Savukārt tiem, kas valsts budžetu pieraduši izmantot populistiskiem mērķiem un vēlētāju balsu ziņojumiem, jauna kontroles mehānisma ieviešana liks «pierauties».