Tuvojoties Valsts prezidenta pārvēlēšanas laikam, politiskajos ūdeņos sākusies manāma viļņošanās. Īpaši to veicināta, kuri augstajā amatā gribētu redzēt kādu jaunāku, daiļrunīgāku, «pareizāku» personāžu. Mērķis skaidrs - degradēt esošo, piemeklēt un panākt, lai apstiprina alternatīvo.
Ne velti publiskajā dienaskārtībā jautājums, vai Andris Bērziņš gribētu būt atkārtoti ievēlēts, tiek aktualizēts teju katru nedēļu. Vilcināšanos ar atbildi tulko kā neizlēmību, bet skaidrs, ka arī piekrišana nebūtu tas, ko šī jautājuma uzdevēji sagaida. Lai apietu automātisku pašreizējā prezidenta pārvēlēšanu uz otru termiņu, kas parasti (un tā tas ir visā pasaulē) tiek uzskatīta par visvieglāko kompromisu, jau rosināts rīkot tādu kā konkursa procedūru ar konkrētiem kritērijiem, tiem atbilstošu pretendentu atlasi un tamlīdzīgi.
Problēma tikai tā, ka ikkatram, kas augstajam amatam parasti tiek nominēts, automātiski atklāj vai «piesien» saistību ar kādu no partijām. Arī Egilam Levitam, kurš, BNS iztaujāts, bija atbildējis ar «neizslēdzu iespēju», bagāžā ir vairākkārtējs atbalsts no Nacionālās apvienības puses. Bet... kas vienam savējais, otram - politiskā konkurenta. Jābūt ļoti lielam iemeslam, lai citas partijas piekāptos kādai vienai. Atcerēsimies, ka Bērziņš tieši tādā veidā arī tika ievēlēts - kā alternatīva politiski neizteiksmīgajam, bet uz pārvēlēšanas laiku pēkšņas varonības pārņemtajam Zatleram.
Tagad tik izteiktu pretnostatījumu nemana. Bērziņš daudziem nepatīk, bet tā īsti nevienam uz varžacīm nav uzkāpis. Un var būt tīri labs kompromiss pret «lielo nezināmo», kas saistāms ar jebkuru citu pretendentu. Ne velti tie, kas labprāt pretendētu uz viņa vietu, gan cenšas būt pamanāmi, taču vienlaikus arī iesaistās laika vilkšanas spēlē - apzinot iespējamo atbalstu no vairākiem politiskajiem spēkiem, bet vienlaikus neriskējot ar pāragru izlēkšanu priekšplānā un izgāšanos. To uzvedība gluži kā mūžsenajā spēlītē, kur nedrīkst atļauties izteikt ne jā, ne nē, ne balts, ne melns.
Prezidenta vēlēšanas atšķirībā no laika, kad sanāk jaunā Saeima, nav daudzu lielo amatu dalīšanas periods, līdz ar to arī nekāda lielā tirgošanās ar amatiem («šiem tad lai prezidents, tiem - Saeimas priekšsēdis, vēl citiem - valdības vadītājs» vai tamlīdzīgi) īsti nesanāk. Ja arī ir kādi veci partiju savstarpējie parādi, tos var neņemt vērā. Kompromiss jārod, rēķinoties ar esošo situāciju, pieejamiem amata kandidātiem. Un tieši tas pārmaiņu gribētājiem situāciju sarežģī vēl vairāk. Līdz ar to varam prognozēt: troksnis būs, bet lieli pārsteigumi nav gaidāmi.