Uz NHL draftā visu laiku visaugstāk izvēlēto latvieti Girgensonu, kurš pasaules hokeja Mekā aizvadījis nu jau pilnas trīs sezonas un paguvis uzspēlēt arī All-Star mačā, tas attiecas mazāk un vairāk atbilst Ķēniņam, tomēr par abiem var sacīt, ka viņi NHL spēlē ne tāpēc, lai gūtu vārtus. Tiesa, arī aizliegts viņiem tas nav. Abi ir melnā darba darītāji, cīnītāji pie apmalēm, enerģijas izstarotāji. Saistībā ar Ķēniņu tas ir sevišķi redzams, jo savā pirmajā sezonā otrpus okeānam uzbrucējs Vankūveras Canucks fārmklubā Jūtikas Comets ar spīdošu rezultativitāti, maigi sakot, neizcēlās - pieci vārti un septiņas piespēles 36 mačos. Tomēr sezonas gaitā paaugstinājumu un iespēju debitēt NHL saņēma tieši viņš, nevis kāds no Comets rezultatīvākajiem spēlētājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka ceturtās maiņas lomai pārvirzīt spēli pretinieka laukuma pusē viņš derēja labāk nekā vīri ar virtuozākām rokām. Arī aizvadītajā sezonā Ronalds zilus brīnumus AHL nerādīja - 23 punkti 41 mačā ir stipri viduvējs rādītājs, turklāt visbiežāk viņš asistēja partneriem pēc izcīnītām ripām pie apmalēm, nevis pats sarūgtināja pretinieku vārtsargus (pieci vārti, 18 piespēles).
Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ja pasaules čempionātā Ķēniņš nonāks Latvijas izlases trešajā uzbrucēju trijniekā, pirmajā atvēlot vietu Rīgas Dinamo sezonas rezultatīvākajam uzbrucējam Mikam Indrašim. Un nevajadzētu brīnīties, ja pārliecību zaudējušais Girgensons neizmantos katru izdevību.