Pretēji bērnunamu vadītāju teiktajam, ka tiek darīts viss, lai bērni, sākot savu dzīvi, nepazustu, I. Juhņeviča uzskata, ka patstāvīgai dzīvei šie bērni nav piemēroti.
Sabiedrība uzspiež zīmogu
«Jā, mēs zinājām, kā izmazgāt drēbes, mums ļāva pašiem gatavot ēst, bet par kādu budžeta plānošanu var runāt, ja kabatas nauda mēnesī ir pieci lati! Nu ko tur plānot, - vaktē tikai, vai nevar kaut kur tikt pie cigaretēm. Mēs nebijām sagatavoti patstāvīgai dzīvei. Jā, pašvaldība iedeva dzīvokli, pabalstus. Bet esmu redzējusi, cik ātri tiek iztērētas lielas naudas summas, ko dažs saņem, aizejot no bērnunama. Iedomājieties, līdz tam mēs mēnesī saņēmām piecus latus, bet pēkšņi tev iedod gandrīz tūkstoš latu, kas, piemēram, sakrājušies no apgādnieka zaudējuma pensijas. Tā taču ir milzīga nauda, un visu gribas pamēģināt, vilinājumu ir tik daudz. Nauda ļoti ātri beidzas, un ko tālāk? Darba nav, mācīties negribas. Es priecājos, ka dzīve mani atvedusi uz Rīgu. Nezinu, kā tā būtu veidojusies, paliekot laukos, praktiski nekādu iespēju izsisties,» saka Revita Romāne, kura sarunā ar Dienu pirmo reizi uzdrošinājusies atklāt, ka augusi bērnunamā.
Jaunieši, kas izgājuši sabiedrībā, par to parasti klusē, jo baidās par apkārtējo attieksmi. Arī Revita baiļojas, vai pēc šīs sarunas viņas dzīvē viss paliks, kā bijis. Diemžēl sabiedrība šiem bērniem uzspiež zīmogu atbilstoši saviem priekšstatiem - vieni viņus pieskaita dzērājiem un noziedzniekiem, citi sāk īpaši žēlot. «Mūs nevajag žēlot, izturieties pret mums kā pret jebkuru cilvēku, jo mēs ne ar ko neatšķiramies,» saka jauniete, kuras sasniegtais ir viens no retajiem veiksmes stāstiem. Revita pēc pamatskolas beigšanas profesionālajā vidusskolā ieguva sekretāres lietvedes profesiju un šobrīd studē. Meitenes vaļasprieks ir dejošana, viņa apmeklē salsas nodarbības, reizēm fotografējas un filmējas reklāmās. «Man ir paveicies, jo vienmēr blakus ir bijis kāds, kas atbalsta. Man ir brālis un māsa. Ir draugs un studiju biedri, es protu par sevi parūpēties un aizstāvēt,» saka Revita.
«Tas ir labākais, kas ar viņiem varēja noteikt pašreizējā situācijā,» pārliecināta Helēna Eglīte, kura vairāk nekā desmit gadu vadījusi Lejasstrazdu bērnunamu. «Īrijā izveidojusies tāda kā mūsējo kopiena, viņi pulcējas vienkopus, palīdz cits citam iekārtoties darbā. Viņi jau guvuši lielu dzīves pieredzi, zina valodu, iemācījušies strādāt, gādā par sevi, bet kas viņus būtu sagaidījis te. Kvalificētiem speciālistiem trūkst darba, kur nu vēl mūsu bērniem.»
Veiksmes stāsti - retums
«Mana pieredze liecina, ka no desmit bērniem varbūt par diviem varam priecāties, ka viņiem ir izdevies. Mūsu organizācijas jaunieši bērnunamā strādāja kā brīvprātīgie, savukārt tagad mēs bijušajiem audzēkņiem piedāvājam iesaistīties brīvprātīgo darbā ārzemēs. Priecājos, ka viens puisis nupat devās strādāt uz Rumāniju, jo te viņš ilgstoši bija bez darba. Netrūkst gan arī tādu, kuriem neko nevajag. Diemžēl daudzi jaunieši dzer, savas rīcības dēļ nonākuši policijas redzeslokā. Mēģinām turpināt ar viņiem strādāt, taču viņi pazūd, klaiņo. Šie bērni nav radināti būt atbildīgi, tāpēc viņiem grūti iekļauties sabiedrībā. Viņi vienu dienu var aiziet uz skolu vai darbu, bet nākamajā neiet, jo negribas, un neviena nav blakus, kas atgādina,» pieredzē dalās I. Juhņeviča. Viņa uzskata, ka nevalstiskās organizācijas ir tās retās, kuras mēģina rūpēties par šādiem jauniešiem, - nevienam citam viņi nav vajadzīgi. «Protams, pašvaldība iedod dzīvokli, pabalstu, un viss, tālāk kulies pats, kā proti. Bet kas viņu sagaida, atgriežoties savā lauku pagastā? Darba nav, nekādas perspektīvas.»
Līdzīgi novērojumi ir arī bērnu un ģimeņu atbalsta biedrības Bakners vadītājai Dace Rencei, kas kopā ar domubiedriem sadarbojas ar vairāk nekā desmit bērnunamiem Latvijā un palīdzējusi patstāvīgu dzīvi sākt ne vienam vien bērnunama audzēknim. «Nu neprot šie bērni dzīvot. Bērnunama darbinieki iegulda milzīgu darbu audzināšanā, taču veiksmes stāstu ir maz, vairāk ir bēdīgo stāstu. Meitenes ātri paliek stāvoklī, piedzimst bērniņi. Viņas mīl mazos, bet īsti nemāk par viņiem rūpēties, jo nav redzējušas patiesas ģimenes attiecības,» saka D. Rence. Viņa uzsver, ka audžuģimene būtu labākais modelis bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpē un audzināšanā.
Galvenais izglītība
Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centra direktors Arnis Kauķis, kura pārziņā ir pieci Rīgas bērnunami, tomēr ir pārliecināts, ka bērni šajās iestādēs pietiekami labi tiek sagatavoti patstāvīgai dzīvei. Protams, viss atkarīgs no katras iestādes vadītāja, darbiniekiem un tā, cik šis bērns ir gatavs ņemt pretī to, ko viņam dod. «Ir brīdis, kad šie bērni jūtas kā no laivas izmesti, tas ir pats sākums, jo bērnunamā, lai cik daudz mēs stāstītu par to, ka būs jāsāk sava dzīve, allaž kāds ir blakus. Bet te viņš pēkšņi paliek viens, taču viņš nav nevarīgs - zina, kā plānot savu budžetu, māk rīkoties ar bankas kartēm, iepirkties, gatavot ēst, mazgāt drēbes. Pirms viņi dodas no mums projām, jau sākam strādāt ar sociālo dienestu, un bērni zina, ka grūtā brīdī viņi vienmēr varēs mums vai šajā dienestā lūgt palīdzību.»
Šobrīd Rīgā uz bērnunama bāzes veido jauniešu māju. Pilngadību sasniegušie jaunieši, kas turpina mācīties, tajā varēs dzīvot, mācoties būt maksimāli patstāvīgi - plānot savu dienaskārtību, izdevumus, saprast, kas ir komunālie pakalpojumi, kur par tiem jāmaksā. A. Kauķa pieredze liecina - gandrīz 90% jauniešu, kuri sasnieguši 18 gadu un turpina mācīties, pēc aiziešanas no bērnunama spēj stabili nostāties uz savām kājām. Viņaprāt, lietderīgāk ir ļaut bērnam palikt bērnunamā, kamēr viņš turpina mācīties un iegūst profesiju.