V. Ūdre Bērnu slimnīcā strādā kopš 1977. gada un šajos gados paspējusi krietni lauzt savu raksturu un apgūt ļoti specifiskas lietas. Pat tādas, par kurām sākumā teikusi - nekad to neiemācīšos. Ļoti labestīga māsiņa, kura labi saprot mazos pacientus un dara visu, lai viņi nebaidītos no slimnīcas, arī gādā, lai vienmēr bērniem kabinetā būtu kāda rotaļlieta, tā par Valdu saka kolēģes māsas. Jau izskanējis, ka visā Bērnu slimnīcā izsludināta sirdsmāsiņu meklēšana akcijā Meklējam sirdsmāsiņu. Māsu Valdu pamanījuši mazie pacienti un viņu tuvinieki, kuri viņu sauc par savu sirdsmāsiņu. Par viņu balso daudzi. «Ar tādu māsiņu mazie pacienti nevar palikt slimi, bet, tieši otrādi, paliek veselāki un stiprāki,» par Valdu raksta Sandra. «Paldies jaukajai māsiņai par mana bērna mieru, ko viņš saņēma procedūras laikā,» šādus vārdus māsiņai velta Ilze. Par savu sirdsmāsiņu var balsot Bērnu slimnīcas nodaļās vai arī akcijas mājaslapā www.diena.lv/sirdsmasina. Akcija notiek līdz 30. septembrim, to rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu. Par šo akciju Valda nosmaida - ja strādā par bērnu māsu, tu nemaz nevari nebūt sirdsmāsiņa.
Aizstāja pacientu vecākus
Kļūt par māsiņu noteikti nebija Valdas Ūdres skolas laika sapnis. Pabeigusi astoto klasi, viņa uzreiz devusies strādāt. Pirmā darbavieta sakritības dēļ bija ārstniecības iestāde - viņa strādājusi poliklīnikas reģistratūrā. Valdas kolēģi viņu iedrošinājuši mācīties māsu skolā, un viņa iestājusies. Valda pasmaida - praksi izgājusi slimnīcā Tallinā. Darba valoda bija igauņu, jo igauņu kolēģi krieviski neesot runājuši. «Man bija blociņš pierakstīts, kur bija sarakstīti visi nepieciešamie izteicieni igauņu valodā,» stāsta Valda. Esot tikusi labi galā.
Pēc māsu skolas beigšanas 1977. gadā V. Ūdre devusies strādāt uz Bērnu slimnīcu. 19 gadus strādājusi kādreizējā endokrinoloģijas un nefroloģijas nodaļā. Darbs ļoti atšķīries no pašreizējā. «Bija ilgstoši jāstrādā ar bērniem, redzēju, kādi viņi ienāk un kādi aiziet. Tas radīja tādu gandarījumu. Pirms došanās mājās reizēm bērni nāca pie manis, apķērās ap kaklu,» stāsta V. Ūdre. Tolaik vecākiem bija liegts uzturēties nodaļās pie bērniem. Tad māsas ne tikai devušas zāles un veikušas dažādas manipulācijas, bet arī aizstājušas mazo pacientu vecākus. «Nakts dežūrās bija jālasa gan pasaciņas, gan jādzied dziesmiņas, lai bērns var iemigt, jo kaut kā mīļa taču pietrūka. Arī mantiņas tolaik neļāva ņemt līdzi uz slimnīcu, tikai tā sauktos pienesumus,» atminas V. Ūdre.
Negaidītais piedāvājums
Kad endokrinoloģija no nefroloģijas atdalījusies, Valda negaidīti uzaicināta strādāt Funkcionālās diagnostikas nodaļā. Tur māsas veic kardiogrammu, elektroencefalogrāfiju un citus izmeklējumus. «Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir grūti pāriet uz kaut ko jaunu, kad jau es esmu iesakņojusies un kādu sfēru labi pārzinu,» neslēpj V. Ūdre. Te māsas neredz pacienta atveseļošanās procesu, viņas ir tikai viens ķēdes posmiņš, taču ārkārtīgi svarīgs. Sākumā Valda neticējusi saviem spēkiem, ka tiks galā ar darba uzdevumiem. «Man pat naktī sapņos sākumā rādījās, kā jāsaliek elektrodi - pa ceturto ribu starpu. Es ar pirkstu velku, kur tas ir, uzlieku, pēc tam skatījos pēc krāsām - pēc kārtas sarkans, dzeltens, zaļš, kā luksofors,» viņa smaidot atminas.
Taču drīz vien nāca jauns pārbaudījums - Valdas pienākumiem pievienojās arī elektroencefalogrāfijas veikšana, kas esot daudz sarežģītāks izmeklējums. Jāstrādā ar pacientiem, kuriem naktīs nemierīgs miegs, skolā uzvedības problēmas, pārāk liela aktivitāte vai pat nopietnas garīgās veselības problēmas. «Auga pacientu skaits, rindas garas, māsiņa aiziet atvaļinājumā, darbs apstājas, un tāpēc mani tur iesaistīja,» sākuma ainu uzbur māsiņa. Viņa norāda - kardiogrāfijā pacients uz galda guļ pavisam īsu laiku, kad māsa sakārto elektrodus, taču elektroencefalogrāfijā pavada stundu, divas, trīs, pat četras.
«Cik ilgi, atkarīgs no tā, kāds ir bērns. Nāk bērni ar garīga rakstura problēmām, bērni, kas jau ir iebiedēti, viņi jāsagatavo. Māsai jābūt ļoti precīzai, lai viņa panāktu kvalitatīvu pierakstu,» saka V. Ūdre. Tiklīdz būs kāda nepareizi veikta nianse, tā ārsts uzrakstīs nepareizu slēdzienu un noteiks nepareizu ārstēšanu. Izmeklējuma laikā bērns nedrīkst satraukties vai raudāt. «Es parasti stāstu tā - šeit ir kā frizētavā, apsēdies krēslā, taisīsim tādu kā frizūru. Uzliekam cepurīti galvā, te ir elektrodiņi, kurus sakārtosim uz galvas, un «jātnieciņus» pakārtosim pa konkrētiem punktiem,» stāsta Valda un piebilst - uz galvas viss jāsakārto ļoti precīzi. Kad datorā, kur veic pierakstījumu, parādās galvas apveids un visi punkti ir zaļi, nevis sarkani - māsiņa var atviegloti uzelpot, viss kārtībā.