Premjerministre šonedēļ aicināja būt «tolerantiem un iejūtīgiem» attieksmē pret kārtējām 9. maija svinībām. Ir saprotams, ko Straujuma vēlējās paust, tomēr varbūt pareizāk būtu viņas teikto formulēt citādi: nošķirt emocijas un racionālu aprēķinu.
Piemēram, neapšaubāmi ir kaitinoša mūžīgā jezga ap 16. martu, tradicionālie mēģinājumi piemiņas pasākumus provokatīvi traucēt. Tomēr Latvijai pilnīgi neko nedos, ja, cilvēciski saprotama rūgtuma vadīts, kāds nolems vadīties pēc principa «ja viņi tā, tad arī mēs tā». Varam nodedzināt nervus, bet tāpat nepārkliegsim un nepārliecināsim.
Līdz ar to būtiskākais ir jautājums, kā mazināt 9. maija atzīmēšanai raksturīgo atsevišķu (tiesa, diezgan daudzo) bravūru un agresivitāti ārpus atzīmēšanas norises vietas. Proti, ir pamats uzskatīt, ka paša pasākuma rīkotāji centīsies, lai tas norit puslīdz bez izlēcieniem - Ušakova & Co interesēs nav, lai svinības Pārdaugavā nostiprinātu viedokli, ka viņi ir Maskavas politikas atbalstītāji Latvijā. Līdz ar to, domāju, ka tiks pieliktas visas pūles, lai marginalizētu ekstrēmāk noskaņotos ļaudis, kuri pasākumu vēlētos izmantot, lai apliecinātu savu naidu pret Ukrainu, Rietumiem un mīlestību pret Putinu. Iespējams, ka tas arī izdosies.
Cita lieta, kas notiek, kad uzkurinātie, bet izlādēties nepaguvušie dodas prom no Pārdaugavas ar turienes daudzajiem kārtības uzturētājiem. Nav noslēpums, ka Uzvaras parkā notiekošo var gana veiksmīgi ignorēt, bet izaicinošā uzvedība šajā dienā pilnos ziedos uzplaukst arī citos pilsētas rajonos. Līdz ar to, ja uzturam versiju, ka konflikti mēra komandai nav vajadzīgi, būtu loģiski, ja pašvaldības policija Rīgā saprastu, ka tai šajā dienā jāstrādā paaugstinātā gatavībā visā teritorijā. Ceru, ka Saskaņa un tās partneri ir pietiekoši racionāli domājoši.
Savukārt no latviešu puses racionalitāte, manuprāt, izpaustos kā visu svinētāju nesamešana vienā kaudzē. Proti, starp viņiem ir gan tādi, kuri tiešām neieredz Latviju, gan tādi, kuri 9. maijā pulcējas, lai pieminētu kara beigas, vai kuriem šī diena vienkārši ir iespēja sajust tādu kopību, kuru dažādu iemeslu dēļ šie cilvēki citos «formātos» Latvijā neizdzīvo. Ir ļaudis, kuri - neatkarīgi no vecuma - saglabā vārda tiešā nozīmē okupantu domāšanas veidu. Un ir ļaudis, kuru pašidentitāte, jā, nav saistīta tikai ar Latviju, bet kuri drīzāk orientēti uz norobežošanos, nevis konfrontāciju. Ar pirmajiem jātiek galā drošības iestādēm, nevis civiliedzīvotājiem, savukārt otrajiem 9. maija svinēšanu uzrādīt kā pierādījumu viņu piederībai «okupantiem» nebūtu pareizi. Ģeopolitiskā situācija ir pārāk draņķīga, lai mēs varētu atļauties pagarināt iekšējo «fronti».