Atpakaļejoši nevērtē
Horvātijas neatkarības karš, kas bija militārs konflikts starp neatkarību pasludinājušo Horvātiju un separātisko Serbu Krajinas republiku, ko atbalstīja Dienvidslāvija, ilga no 1991. līdz 1995. gadam, un tajā dzīvību zaudēja 20 tūkstoši cilvēku, bet pusmiljons devās bēgļu gaitās.
Četrus gadus pēc kara - 1999. gadā - tā uzvarētāja Horvātija vērsās ICJ ar prasību pret Dienvidslāviju (tagadējo Serbiju), apsūdzot to genocīdā par notikumiem 1991. gadā, kad serbu spēki gandrīz trīs mēnešus bija aplenkuši Horvātijas austrumu pilsētu Vukovaru. Serbu militārās ofensīvas laikā pilsētu gandrīz pilnībā iznīcināja, bet tūkstošiem etnisko horvātu bija spiesti bēgt.
Savā apsūdzībā Zagreba apgalvoja, ka uzbrukumi Vukovarai ir vadīti no Belgradas, kur toreiz valdīja serbu nacionālistu prezidents Slobadans Miloševičs, un to mērķis ir bijis iznīcināt etniskos horvātus.
ICJ prezidents Pēters Tomka paziņoja, ka Horvātijas prasība pret Serbiju ir noraidīta, jo ir balstīta uz notikumiem, kas norisinājušies pirms 1992. gada 27. aprīļa, kad Serbija pievienojās ANO konvencijai par genocīdu. «Nevar uzskatīt, ka Serbijai bija pienākums ievērot konvenciju pirms kļūšanas par tās parakstītāju,» sacīja P. Tomka. «Mēs nevaram atpakaļejoši vērtēt to, kas notika pirms 1992. gada 27. aprīļa.»
Viņš arī sacīja, ka Horvātija nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu serbu nodomu pilnībā vai daļēji iznīcināt etniskos horvātus serbu kontrolētajās teritorijās. P. Tomka atzina, ka serbu spēki veica militāru kampaņu, kuras laikā horvāti tika nogalināti un izraidīti, bet «viņu mērķis nebija iznīcināt, bet izdzīt horvātus».
Nesaredz nodomu iznīcināt
Serbija ICJ prasību pret Horvātiju iesniedza 2010. gadā. Belgrada uzskatīja, ka Horvātija pastrādājusi genocīdu pret serbiem, kad 1995. gada augustā horvātu spēki veica militāro operāciju, kuras rezultātā Zagreba atguva kontroli pār serbu separātistu sagrābtajām teritorijām. Operācijas laikā un pēc tās Horvātiju pameta 200 tūkstoši etnisko serbu.
Noraidot Serbijas prasību, P. Tomka skaidroja, ka nav gūti pierādījumi par genocīdu pret serbiem militārās operācijas laikā un pēc tās. «Etniskā tīrīšana var būt daļa no genocīda plāna, bet tikai tad, ja ir nolūks fiziski iznīcināt mērķa grupu,» sacīja ICJ prezidents. «Pat ja [horvātiem] bija nodoms izraidīt serbus, mēs nevaram noteikt, ka bija mērķis viņus iznīcināt.»
Tiesa uzsvēra, ka Horvātijas neatkarības kara laikā abas karojošās puses pastrādājušas noziegumus. «Mēs mudinām puses turpināt sadarbību, lai piedāvātu atbilstošas reparācijas pārkāpumu upuriem, tādējādi nostiprinot mieru un stabilitāti reģionā,» teica P. Tomka.
Pastāvēšanas laikā ICJ tikai vienreiz ir pasludinājusi genocīdu - 1995. gadā Bosnijas un Hercegovinas pilsētā Srebrenicā vietējo serbu spēku veikto slaktiņu, kura laikā nogalināja vairāk nekā 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu. ICJ paziņoja, ka Serbijas valdība nav atbildīga par genocīdu, bet ir pārkāpusi ANO konvenciju par genocīdu, jo nenovērsa slaktiņu.
Cer uz sadarbību
Horvātijas un Serbijas politiķi ICJ spriedumu uztvēruši mierīgi. Serbijas prezidents Tomislavs Nikoličs cer, ka «nākotnē Serbija un Horvātija spēs kopīgi risināt visu, kas var traucēt iespēju ielikt pamatus ilgstošam mieram un labklājībai mūsu reģionā». Arī Horvātijas ārlietu ministre Vesna Pusiča domā, ka spriedums veicinās «vēsturiskas nodaļas aizvēršanu, lai šīs Eiropas daļas iedzīvotāji varētu sākt labāku un drošāku dzīves posmu».
Savukārt Horvātijas premjerministrs Zorans Milanovičs neslēpa vilšanos. «Mēs neesam apmierināti ar tiesas lēmumu, bet pieņemsim to civilizētā veidā,» viņš sacīja ziņu aģentūrai AFP.
Abas valstis tiesas procesam iztērējušas lielas summas. Horvātijai tas izmaksājis vairāk nekā 3,7 miljonus eiro, bet Serbijai ap 800 tūkstošiem eiro, raksta portāls Balkaninsight.com.