Laikapstākļus paredzēt kļūst arvien grūtāk, taču vēlēšanu tuvuma pazīmes ir nesatricināmas. Politiķos mostas nevaldāma vēlme aplaimot vēlētājus ar uzrunām, sava viedokļa izklāstiem visās likuma atļautajās formās un ne tikai. Vairumā gadījumu elektorāts šīs pazīmes labi zina. Tomēr ir viena politiķu aktivitātes forma, ko bieži ierindo starp vēlēšanu tuvuma pazīmēm, lai gan šāda iekļaušana ir strīdīga. Runa ir par likumdošanas iniciatīvām. Satversmes preambula, iecere noteikt kriminālatbildību par okupācijas fakta noliegšanu utt. Tas ir, kādas partijas vai individuāla censoņa pieteikts likuma vai lēmuma projekts vairumā gadījumu tiek sagaidīts ar ironisku: «Vēlēšanas tuvojas, ja?».
Vispirms daži vārdi politiķu aktīvistu aizstāvībai. Pirmkārt, diagnoze par vēlēšanām kā iemeslu mazliet pieklibo tāpēc, ka nav skaidrs, no kura brīža uzskatām, ka aktīvists primāri domā par ievēlēšanu, - pusgads līdz dienai, kad ļaudis iet pie urnām, gads, pusotra? Otrkārt, ja aktīvists cēli klusē līdz šai dienai, arī tad viņš var izpelnīties pārmetumus. Vai nu par to, ka viņam konkrētā problēma, redz, laikam nerūp, viņam nav piedāvājuma tās risināšanai, vai arī par to, ka viņš, lūk, savus priekšlikumus nav izteicis pirms vēlēšanām un attiecīgi zināmā mērā vēlētājus maldinājis. Līdz ar to pieprasīt, lai politiķi vismaz pusgadu līdz vēlēšanām neko neuzsāk (tad par ko viņiem maksāt?), liekas pārmērība. Ja nu ir lietas, ko viņi tiešām nedrīkst darīt, tās būtu: a) pie varas esošie «pietur» sliktākus rādītājus vai prognozes, noliedz nepopulārus lēmumus, kurus gatavo, b) apstiprina izdevumus, nezinot, kā tos finansēs, c) nepārvēlēšanas priekšnojautās «izdzen» kādu lēmumu, nekreņķējoties par sekām. Citos gadījumos - uz priekšu, gan jau klaju populismu, ja tāds būs, ļaudis pamanīs.
Tajā pašā laikā vēlēšanu tuvums neapšaubāmi traucē iegūt jēdzīgu rezultātu, pat ja pieteiktā tēma ir svarīga un nodomi vislabākie. Jo, ja diskusijām var atvēlēt gadu, pusotru, tad arī strīdīgos jautājumos kaut kādu kompromisu un apdomīgu lēmumu var iegūt, savukārt pirmsvēlēšanu gaisotnē krēsli ir jālauž a priori - nav taču laika, sava īpašā nostāja ir jāpauž uzreiz un maksimāli skaļi. Tas labi novērojams Saeimas debašu praksē - jautājumos, kuru risināšanai laiks ir pietiekams, pat Čepānes un Elksniņa ugunīgie vārdu dueļi ir bez histērijas.
Līdz ar to nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kā politiķiem vēlēšanu gadā korektāk rīkoties ar reāliem darbiem (mutes tāpat neaizbāzīsi) - atturēties no jaunu sākšanas vai ne. No vienas puses, varētu paļauties uz to, ka publika spēs nošķirt graudus no pelavām. No otras puses, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk ļaudīs nostiprinās veselīga nevēlēšanās vispār sekot politiķu darbībai. Tāpēc pagaidām, februāra vidū, vienīgais ieteikums būtu atturēties no tādām iniciatīvām, kas saistās ar papildu izdevumiem.