Novembris ir tāds savāds mēnesis, tāds nekurienes laiks. Vasara jau ir fundamentāli pagājusi, pat atmiņas atdzisušas, bet Ziemassvētkiem gatavoties vēl it kā ir par agru, tā kā nepieklājīgi. Arī bēgt no aukstuma uz siltajām zemēm vēl nav īstais brīdis. Veļu laiks.
Šajā ziņā novembris nedaudz līdzinās tam, kā pulksten trīs naktī melanholiski apzīmē Žans Pols Sartrs - tāds eksistenciāls mirklis, jo trijos naktī visam jau ir par vēlu un visam vēl ir par agru. Vai arī piecdesmit gadu vecums cilvēkam - tā kā par vēlu, lai kaut ko grandiozi jaunu savā dzīvē iesāktu, bet par agru, lai jau vīkšķītos uz pelnītu atpūtu. Vienu vārdu sakot - nekurienes laiks.
Mums, latviešiem, gan nedaudz vairāk ir paveicies ar novembra krēslu. Tas ir mūsu valsts svētku mēnesis, kad atzīmējam gan Lāčplēša dienu, gan Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtu. Un mēs, latvieši, varam iededzināt svecītes agrāk nekā citur Eiropā.
Starp citu, arī neatkarīgā 18. novembra Latvija nodibinājās tādā nekurienes laikā. Kad pēc bezjēdzīgā kara Eiropas vecās impērijas bija pajukušas un robežas sakritušās, un tautas skatījās dažādos virzienos un mēģināja sazīmēt sev jaunu nākotni. Kādu nu kura sazīmēja. Mēs sazīmējām sev neatkarīgu nacionālu valsti.
Acīmredzot tieši XXI gadsimts izšķirs, vai šī nekurienes laikā radusies nacionālā valsts - Latvijas Republika - ir bijusi nejaušība vai arī vēsturiska likumsakarība. Savos pamatos to noteiks nevis globālie procesi visā plašajā pasaulē vai slikto kaimiņu nodomi, bet gan ļoti lokāla lieta - zemes pleķītis Rīgas lidostas izmērā. Tas, cik tad daudz vienvirziena biļešu galu galā mēs tur nopirksim. Projām. Pēdējos desmit gados tādi esot jau (vai tiešām kādam «tikai») 10 procentu.
Nav jau tā, ka par šo problēmu neesam sākuši uztraukties. Valdībā ekonomikas ministra paspārnē ir tapis tautiešu atgriešanas plāns. Arī publiskajā telpā tiek debatēts, cik ir nepieciešams, lai aizbraukušie atgrieztos un lai palikušie vairs nebrauktu projām. Bet, manuprāt, šis «cik» ir visu šo debašu vājākā vieta. Jo jebkuram skaitlim ir tā sliktā īpašība, ka vienmēr iepretim atradīsies kāds lielāks un labāks skaitlis. Skaitļu pasaule ir negausīga.
Tas ir kā laulības dzīvē. Ja jūs esat sācis likt un skaitīt plusiņus un mīnusiņus par labu vai sliktu savam laulātajam draugam, rēķinieties - tas jau ir laulības beigu sākums. Tā ir tāda prasta analoģija, bet var arī smalkāk. Piemēram, krievu nacionālistu ideologs Maskavas Universitātes profesors Aleksandrs Dugins ir izstrādājis savu etnosa filozofiju, starp citu, tādā oriģinālā veidā balstoties uz vācu filozofa Martīna Heidegera mācību. Dugins raksta, ka ne jau racionālais un aprēķins satur etnosu kopā, bet gan mitoloģiskais, iracionālais. Nācijas mīts. Vienkārši runājot - pasaka. Bet, kur sākas pliks aprēķins, sākas etnosa erozija.
Varbūt arī mums vajadzētu nedaudz paburties. Novembrim tas piestāv. Nu, piemēram, ar tām pašām svecītēm. Kādreiz pirmskara Latvijā ir bijusi tradīcija valsts svētkos novembrī izlikt dzīvokļu logos degošas svecītes. Varbūt pie šīs tradīcijas jāatgriežas arī šodien, tikai citā kontekstā.
Savulaik, pirms kādiem gadiem divdesmit, biju Īrijā. Atceros, ekskursijā pa Dublinu braucām garām arī Īrijas prezidenta pilij un ievērojām, ka vienā no plašās pils logiem deg svece - tik silti tas izskatījās krēslainajā pievakarē. Gids mums paskaidroja - tā svece te deg dienu un nakti visu cauru gadu. Tā deg kā aicinājums īriem no visas pasaules atgriezties mājās ar galveno domu - jūs mums esat vajadzīgi.
Protams, latu vai eiro aritmētika kaut kādā nozīmē ir svarīga tiem, kuri aizbraukuši, un tiem, kuri vēl tikai pakojas. Tomēr. Ja tā paskatās, ir arī daudz tādu, kam nemaz tā aritmētika tai otrajā galā tik spoža nesanāk salīdzinājumā ar to, ko varbūt viņi būtu varējuši sarūpēt arī tepat Latvijā. Ja vien… Ļoti daudzi izsakās, ka cilvēki ir aizbraukuši un vēl plāno braukt projām tāpēc, ka nejūtas te vajadzīgi. Šai valstij vajadzīgi. Šai un citām valdībām vajadzīgi. Savam uzņēmumam vajadzīgi. Bet dažkārt - arī saviem tuviniekiem vajadzīgi.
Jā, jā, tā valdība, tie politiķi… šādi un nekādi. Varam jau šo mantru skaitīt līdz nelabumam. Bet vai mēs katrs pats esam pietiekami pateikuši, cik esam cits citam vajadzīgi un cik mums īstenībā vajadzīgi arī mūs pametušie, ka mums ir daudz kopēju lietu darāms. Starp citu, arī īri vislielākā skaitā atgriezās mājās ne jau tad, kad Īrijas ekonomikas bums bija noticis, bet pirms tam - lai piedalītos.
Varbūt negaidīsim tikai grandiozus valdības plānus, bet izliksim savos logos katrs pats savu svecīti par zīmi, ka esam cits citam nepieciešami šeit un tagad Latvijā. Par zīmi, ka arī es personiski piedomāšu, lai mans tuvinieks vai draugs, vai kolēģis neaizbrauktu vai lai atgrieztos. Izliksim vismaz valsts svētku dienās. Novembrī, kad piepildās visādas burvestības. Un tad - gan jau arī prezidenti pratīsies.