Otrs jautājums - kā lai dabū laukā rūgtumu no ogām? Tiktāl vēl būtu daudzmaz saprotams, taču nu ir uzradies vēl viens jautājums - kāpēc neviens nebrīdina, ka pīlādži ir indīgi?! Nu, ja reiz ir šāda pārliecība, tad kāda jēga spriedelēt par rūgtuma likvidēšanu. Tāpēc pirmām kārtām mēģināju izlobīt, no kurienes radies priekšstats par pīlādžogu indīgumu. Ilgi jau nenācās tirdīt, šī jautājuma uzdevēji visi kā viens atzinās, ka izlasījuši internetā. Nu ko, nolēmu arī es paskatīties, kāpēc internetā pīlādžogas indīgas. Un uzzināju, lūk, ko: pirmkārt, ogas ir indīgas tāpēc, ka ir indīgas, otrkārt, indīgas tāpēc, ka rūgtas, treškārt, indīgas tāpēc, ka no tām baidās raganas. Atbildes (ar minimāliem izņēmumiem) saprātīguma ziņā daudz neatšķīrās no jautājumiem, bet vienīgais mierinājums, ka šādā «dzīves pieredzē» nedalās (vismaz pagaidām) interneta lietotāji Latvijā, taču, spriežot pēc jautājumiem, ko šogad uzdod arī man, šaubu sēkla - it sevišķi gados jaunākos cilvēkos - jau ir iesēta.
Un kā ir ar to rūgtumu? Tas ir fakts, ka pīlādži mēdz būt gan rūgti, gan sūri, un šīs īstenībā ir divas dažādas garšas nianses. Bet vai vienmēr šī garša ir jālikvidē? Un kas tad paliek pāri no pīlādža? Manuprāt, arī šī tendence uzskatīt rūgtenu garšu par kaut ko nepieņemamu, kas noteikti jānovērš, ir visai slimīga. Doma, ka būtu jātiek vaļā no pīlādžu rūgtuma, agrāk man pat prātā nebija ienākusi, jo jau kopš bērnības bija skaidrs, ka pīlādžus nolasa tad, kad tie ir pilnīgi ienākušies (un šis brīdis nebūt nesaskanēja ar pirmajām salnām vai saliem). Un arī saldētavās neviens tos nelika, jo īstenā ogu vērtība slēpās tieši raksturīgajā rūgtenajā garšā, vienalga, vai tas bija ievārījums, želeja vai vīns. Un, atklāti runājot, es līdz pat šim brīdim neesmu darījusi neko speciālu, lai pīlādžus padarītu saldākus. Kā lasu no koka, tā taisnā ceļā vāru, blenderēju, pildu burkās un pudelēs. Zinu, ka bez sasaldēšanas ir arī citi paņēmieni, piemēram, plaucēšana un arī mērcēšana etiķūdenī, taču tos esmu tikai izmēģinājusi zināšanai, bet lietošanā tā arī neesmu ieviesusi. Vienkārši neredzu, kāpēc to vajadzētu darīt. Pīlādžu čatnijs garšo lieliski tieši raksturīgā rūgtenuma dēļ, un pīlādžu biezeni ar ābolu un bumbieru gabaliņiem rūgtums padara vēl jo garšīgāku!
Bet putni šoruden ar pīlādžogām sāka mieloties jau tad, kad atvasaras siltums vēl valdīja pilnā sparā. Taču ogu ir tik daudz, ka vēl joprojām pietiek gan putniem (ne par velti tās cituviet dēvē par putnu ogām un vārdu «pīlādzis» nemaz nepazīst), gan cilvēkiem. Starp citu, ļoti garšīgs ir pīlādžu saldējums - tam piemīt īsteni latviska garša!