Lēmums - okupēt skolu
Atskatoties uz saviem trim studiju gadiem Romā Centro Sperimentale di Cinematografia (CSC), visspilgtāk atmiņā iespiežas brīdis, kad manā un kursabiedra dzīvoklī kādā svētdienas naktī, sapulcējoties kursu vecākajiem, tika pieņemts lēmums okupēt skolu. Iemesli bija daudzi - kārtējais Berluskoni valdības nejēdzīgais lēmums likvidēt vairāk nekā 200 kultūras iestāžu, ieminoties par risku arī mūsu skolai, CSC prezidenta F. Alberoni atzīšana par vainīgu krāpniecībā lielos apmēros, CSC direktora nomaiņa, vairāku pasniedzēju piespiedu aiziešana un viņu piedāvātās meistardarbnīcas apturēšana. Tā bija iecerēta par slazda tēmas izpēti, par pamatu ņemot neizskaidrojamos nežēlīgos notikumus Bolcaneto kazarmās Dženovā.
Pirms desmit gadiem Dženovā demonstrācijās pret G8 valstu nežēlīgo apetīti nelikumīgi arestēti, ievainoti un spīdzināti tika vairāki simti demonstrantu, bet Klaudio Džuljāni no gūtajiem ievainojumiem mira Dženovas ielās. Oficiālais tiesas spriedums - policists, kurš, pēc aculiecinieku stāstiem, raidīja tiešu šāvienu virsū demonstrantiem, tika attaisnots, jo «brīdinājuma šāviena lode gaisā atsitās pret Klaudio raidīto akmeni policistiem un mainīja lidojuma trajektoriju, izraisot demonstranta nāvi». Vienvārdsakot - pašnāvība...
Centro Sperimentale di Cinematografia okupācijas laikā esmu visprecīzāk redzējis to, kas droši vien notiek arī augstākajos līmeņos, - prezidenta glumjo locīšanos faktu interpretāciju iespējamībās, kas rezultējās neslēptā kliegšanā uz studentiem. Protams, viņš vēl nav atlaists, jo šajā amatā ieceļ Itālijas parlaments. Vadīt kinoskolu - tas ir politiski izdevīgi, un Bolcaneto meistardarbnīcas gadījumā tā bija smalka un slīpēta cenzūra.
Cik ātri var iesēt bailes
Mēs bijām gatavi cīnīties par savu ideju un taisnību... pirmās trīs dienas. Tad jau tomēr kādam sagribējās izgulēties mājās savā gultā, ne vairs uz skolas neērtajiem matračiem. Cik ātri var iesēt bailes - administrācijas draudi ar atskaitīšanu, ja skolas teritorijā vēl uzkavēsies vienu nakti... Un četru dienu laikā no 137 studentiem pirmajā dienā mēs vairs bijām palikuši četrdesmit. Savukārt aizgājušie nu jau bija kuplākā skaitā un vēlējās turpināt lekcijas, piekāpjoties un tādējādi neko nepanākot kopīgi sāktajā cīņā. Asprātīgi vai ne, tieši viņš, skolas prezidents Alberoni, ir slavenas socioloģijas teorijas autors - ka revolūcijas vai protesta akcijas ir pielīdzināmas iemīlēšanās rozā briļļu efektam. Tiklīdz sākas rūpīgāk kopjamā ikdiena - tas ātri apnīk.
Savukārt tā enerģija, pacilātība un vienotība, kas jau divās dienās rezultējās ar sižetiem nacionālajās ziņās, astoņu studentu ielu aktivitāšu grupējuma arests un desmitiem ietekmīgu kinocilvēku publisks atbalsts mūsu aktivitātēm nepazūd. Vienreiz pa īstam iepazīstot klajas netaisnības un atklātas pārestības apkarošanas katarsi, optimisms vairojas, pat ja pirmajā reizē galvenais mērķis netiek sasniegts.
Bez politkorektuma pozīcijas
Romā 2012. gada 15. oktobrī uz starptautiskās bezlīderu organizācijas Occupy Wall Street rīkoto Vispasaules pretkapitālisma dienu bija pulcējušies vairāki simti tūkstoši iedzīvotāju no visas Itālijas. Romas pašvaldība neatļāva rīkot protestus pie parlamenta vai Nacionālās bankas ēkas, bet gan novirzīja tālāk no centra uz Sandžovanni baznīcas laukumu. Jau pa ceļam no miermīlīgajiem protestētājiem atšķēlās citādi domājoša cilvēku grupa - tērpušies ķiverēs, bruņojušies ar stieņiem un Molotova bumbām, viņi sāka demolēt bankas, benzīntankus un dedzināt luksusa automašīnas, ar tām identificējot «ienaidnieku». Vēlāk gandrīz četru stundu ilgā cīniņā policijai beidzot viņus izdevās izdzenāt.
Demolētāju pozīcija vienprātīgi tiek nosodīta. Uz brīdi gribētu apstāties un uzlūkot notikušo bez politkorektuma pozīcijas.
Kā jau tika pierādīts Dženovā, kur tika atrasts policijas busiņš, pilns ar civilajiem zābakiem, motociklistu ķiverēm un stieņiem, - daļa vai visi (?) no šiem «melnajiem blokiem» bija paši policisti, lai attaisnotu spēku iesaistīšanu pūļa izkliedēšanai. Tā ir brīnišķīgi gudra politika, jo tas, par ko runā mediji nākamajās dienās, ir tieši tas - cik ir bijis ievainoto, vai demonstranti paši nepārkāpa noteikumus, vai policisti rīkojās pareizi utt., bet nez kādēļ iemesls, kāpēc simti tūkstoši cilvēku devās ielās, par ko tajās dienās lēma G8 valstu līderi, un daudzas citas patiešām svarīgas lietas pazūd aiz šiem ētiskajiem diskursiem demonstranti vs policija.
Romas gadījumā «melnie bloki» vairs nebija politisks pasūtījums, tie bija dažādu uzskatu un izcelsmes indivīdi, un viņu starpā nebija vienotības. Viņu vidū bija ne tikai tīņi, bet arī daudzi pusmūža cilvēki, izglītoti pieaugušie, kuriem tiešām ir apnikusi ņirgājošā attieksme, visatļautība un varmācība, kas viņus ir novedusi līdz tikpat zemiskai rīcībai. Viņu pozīcija ir «dots pret dotu», jo n-tās miermīlīgās policijas pavadā notikušās demonstrācijas tam simboliskajam «1%» ir pilnīgi vienaldzīgas.
Novembrī krita Berluskoni, un likumsakarīgi pirms dažām dienām Berlīnes kinofestivālā Daniēles Vikāri filma Diaz. Nesatīriet šīs asinis/Diaz. Don't Clean Up This Blood ieguva skatītāju balvu. Ir pagājuši 10 gadi, un šī ir pirmā mākslas filma, kas uzdrīkstas analizēt (ne)saprotamos notikumus.
Kad kultivētajam materiālismam beidzot pienāks gals un beigsies mūžību ilgusī ēra, kur cilvēka laimei un dzīvībai ir relatīva nozīme? Varbūt XXI gadsimtā beidzot spēsim pacelties pāri tam bērnišķīgajam duālismam - kapitālisms vs komunisms, kreisie pret labējiem? Šī mūžīgā tielēšanās ar diviem pretmetiem ir kā melnā nakts Namībijā - ne jau tumsā ir bailes.