Nav nekā pārsteidzoša, ka Latvijas izlases treneru korpuss izvēlējās uzticēties tiem pašiem 11 sākumsastāva futbolistiem, kuri attaisnoja uz sevi liktās cerības oktobra spēlē ar Turciju. Taču toreiz vienīgais Latvijas pārstāvis Eiropas top 5 līgās Artjoms Rudņevs nevarēja spēlēt iepriekšējā mačā nopelnītā noraidījuma dēļ, turpretī šoreiz viņš tika atstāts uz beņķa sportisku apsvērumu dēļ. Gan tāpēc, ka šosezon viņam trūkst spēļu prakses Hamburger SV klubā, gan tāpēc, ka Polijā spēlējošais Eduards Višņakovs ir ātrāks un labāks divcīņās. Taču tā vai tā - Pahara lēmums bija drosmīgs. Tamlīdzīgi savulaik reiz atļāvās izdarīt arī Mariana priekšgājējs pie izlases vadības grožiem Aleksandrs Starkovs. Pagājušā gada 7. jūnijā Rīgā Rudņevs tika atstāts rezervē, kad ar 0:5 nācās kapitulēt Bosnijas un Hercegovinas priekšā. Ar identisku rezultātu 1995. gadā izbraukumā zaudēts Austrijai un 1992. gadā - Spānijai. Līdz spēlei Nīderlandē tie bija Latvijas futbola izlases graujošākie zaudējumi kopš neatkarības atgūšanas.
Skaidrs, ka ne jau Rudņeva spēlēšana vai nespēlēšana bija faktors, kas mainīja Latvijas izlases jaunāko laiku antirekordu, bet tas ir tikai viens no faktoriem, kas liecināja par pārāk lielo pārliecību pirms mača ar Nīderlandi. Ņemot vērā veiksmīgo sniegumu ar Turciju un to, ka Nīderlandes izlases aizsardzībā nu jau vairākus mēnešus nav kārtības (arī pret Latviju - nebija), šķita likumsakarīgi izvēlēties nosacīti uzbrūkošu taktiku un sastāvā iekļaut daudzus uz šādu stilu tendētus futbolistus. Pie kā tas noveda, varēja redzēt visi četri miljoni spēles skatītāju. Pat rezultātam esot 0:5, mača beigās Latvija «iekrita» mājinieku pretuzbrukumā četri pret trīs. «Ja komanda sāk spēlēt atklātu futbolu pret tādiem spēlētājiem kā Robens, Depajs vai van Persijs, tā sevi nogalina vēl vairāk...» iegūto mācību pēc mača konstatēja Pahars.