Nu, ļoti labi! Tātad tika izveidota darba grupa, kurā strādāja nozares profesionāļi, ļoti kompetenti ministrijas ierēdņi, arī politiķi. Šajos trijos mēnešos tika apzinātas problēmas, to nozīmīgums un tika aplēsts šo problēmu risināšanai nepieciešamās naudas apjoms. Proti, apmēram 110 miljonu eiro papildus tagadējam finansējumam. Līdz ar to - paldies Viņķeles kundzei par padarīto, un šīs darba grupas radītais darba plāns ir arī mans darba plāns.
Pagaidiet! Jums prasīs, vai atbalstāt šīs darba grupas priekšlikumu daļu no veselības nozarei nepieciešamās naudas pasmelties sociālajā budžetā. To jums prasīs!
Tātad. Ir nozares, kuru finansējums, salīdzinot ar vidējo līmeni Eiropas Savienībā, ir lielos mīnusos, vidējos mīnusos, apmēram līdzvērtīgs un pat plusos. Lielie mīnusi ir veselības nozarē un sociālajos jautājumos. Priekšlikums, par kuru jūs runājat, nozīmē kaut ko paņemt no «mīnusainas» nozares, lai aizlāpītu caurumu citā mīnusainā nozarē. Tas nav loģiski.
Ja kļūšu par veselības ministru, es prasīšu labklājības ministra viedokli.
Kas tur ko prasīt?! Augulis jau ir paudis nepiekrišanu.
Paklausieties! Auguļa kungs ir kategoriski pret to, ka šī nauda tiktu tērēta veselības jomā kaut kur kaut kam. Bet - ja šī nauda tiktu novirzīta konkrētām jomām, kas saskaras arī ar Labklājības ministrijas atbildības sfēru, piemēram, invaliditāti? Šādu jautājumu neviens Auguļa kungam nav uzdevis! Atcerieties, Repšes kungs pirms vēlēšanām daudz runāja par Nīderlandes modeli. Bet - bez viņa minētā Nīderlandē ir vesela virkne arī citu ar veselību saistītu apdrošināšanas veidu. Piemēram, vienu no tiem pieņēma 1968. gadā, un tas attiecas vienīgi uz īpašiem gadījumiem, piemēram, ilgstošu hospitalizāciju vai kad cilvēks kļūst invalīds, nonāk pansionātā. Šādu gadījumu ir relatīvi maz, un te ļoti labi darbojas solidaritātes princips. Atgriežoties Latvijā - mēs redzam šīs kampaņas ar aicinājumiem ziedot atsevišķām operācijām un redzam, ka sabiedrība ir līdzcietīga. Varbūt mēs varam apspriesto naudu virzīt šādiem gadījumiem? Īsi sakot, ir arī citas versijas, par kurām Auguļa viedoklis nav prasīts. Varbūt viņš teiktu «jā».
Ja mēs runājam par Nīderlandes modeli... pagaidiet, nepārtrauciet, tas ir ļoti svarīgi! Pirmkārt, jāņem vērā, cik daudzi veselie nācijas pārstāvji ir aizbraukuši, līdz ar to šaubos, vai šis obligātās apdrošināšanas modelis Latvijā šobrīd darbotos, jo nedarbotos modelis «veselie maksā par slimajiem». Otrkārt, kopumā šāda sistēma kaut kad būs vajadzīga, bet te svarīgi saprast, ka nedrīkst, atvainojos, sačakarēt iepriekšējo sistēmu tā, lai pārejas periodā, kamēr sāk pilnvērtīgi strādāt jaunā sistēma, ir haoss. Un manā ieskatā šis pārejas periods ir diezgan ilgs - no pieciem līdz septiņiem gadiem.
Īsi sakot, tiekoties šodien (30. oktobrī - M. Z.) ar Straujumas kundzi, es runāju par to, ka varbūt kāda nauda no sociālā budžeta ir novirzāma precīzi definētiem gadījumiem, kas būtu interesanti arī Auguļa kungam.
Ja Viņķeles piedāvājumu veselības budžeta papildināšanai noraidāt, loģisks ir jautājums, ko domājat par Circenes savulaik piedāvāto modeli?
Jau tad, kad viņa bija ministre, es publiski paudu atbalstu, jo esmu pārliecināts, ka mēs šo valsti pazaudēsim, ja nemaksāsim nodokļus. Tas, pret ko es iebilstu, ir Valsts ieņēmumu dienesta funkciju uzkraušana jau tā pārslogotajiem ģimenes ārstiem. Ārstiem nav jātirpina pacients par to, vai pacients ir nomaksājis nodokļus...
Kāpēc jātirpina? Jāpaskatās datu bāzē.
Pag, pag! Ir iztērēti e-veselībai miljoniem eiro, bet kur tas viss ir? Piemēram, speciāla elektroniskā veselības karte? Nav!
Ziniet, kā šobrīd funkcionē veselības aprūpes sistēma Latvijā? Ja jums telefonā ir medicīnas speciālistu tālruņa numuri un jūs zināt, ka viņi pacels, plus jums ir nauda, jūs varat Latvijā saņemt pasaules līmeņa, izcilu veselības aprūpi. Ja jums tā visa nav, tad ir čābīgi. Līdz ar to es kā veselības ministrs būšu izdevies tikai tad, ja cilvēks nebaidīsies vajadzības gadījumā uzmeklēt ārstu ar pārliecību, ka viņš būs drošās rokās. Tā būs viena no trim manām prioritātēm (paralēli mediķu atalgojuma paaugstināšanai un sistēmas nesajaukšanai).
Circenes modeļa gadījumā gan bija iebildums, ka nav taisnīgi skatīties, vai cilvēks ir maksājis tieši iedzīvotāju ienākumu nodokli, jo visi taču papildina valsts budžetu, maksājot pievienotās vērtības nodokli, kaut ko pērkot.
Izskatās, ka sen neesat bijis ārpus Rīgas...
Gribat teikt, ka arī PVN gadījumā pelēkā zona ir liela?
Milzīga! Kā lai jums izstāsta... Man ļoti patīk ķīnieši. Viņi ir ne tikai čakli, bet māk ātri risināt nodokļu maksāšanas jautājumus. Tur PVN gadījumā ir jauna sistēma. Visiem pakalpojumu sniedzējiem - taksistiem, frizieriem, restorāniem utt. - ir jāsamaksā PVN avanss mēnesi uz priekšu, viņi apmēram taču zina savu apgrozījumu... pagaidiet, noklausieties līdz galam! Par šo summu valsts viņiem izsniedz tādas kā loterijas biļetes ar tādiem pašiem nomināliem kā nauda. Un tur it tāds ar nagu nokasāms lauciņš, kuru nokasot tu uzzini, vai neesi vinnējis kādu naudas summu, bet varbūt pat dzīvokli. Un visa tauta prasa tās loterijas biļetes! Es pats vinnēju naudiņu vienā restorānā! Tas efekts ir amazing [apbrīnojami - angļu val.]!
Ja atgriežamies pie apdrošināšanas modeļa tepat Latvijā, viens jautājums, uz kura politiķi klupa, bija tāds - kāds tad būtu tas medicīnas pakalpojumu «grozs», kuru cilvēks saņemtu?
Māri, ir lietas, kuras es vēl nepārzinu, tādēļ es par šo jautājumu pagaidām neizteikšos.
Tātad jūs vēlaties būtiski samazināt pacientu līdzmaksājumus par medikamentiem. Jums ir priekšlikumi, kā cenu samazināt, pārveidojot medikamentu tirgus regulāciju. Labi. Vai esat rēķinājis, vai ar šo, priekšlikumu ieviešanas gadījumā iegūto, summu pietiks solītajam cenas samazinājumam? Iet ailītes kopā?
Iet kopā. Vai jūs zināt, kādu daļu veselības budžeta valsts ik gadu tērē zālēm?
Nezinu.
Lūk! 117 miljonu caur aptiekām un apmēram 100 miljonu caur slimnīcām (tur gan ir klāt arī reaģenti). Tātad apmēram 200 miljonu no 700 miljonu kopējā nozares budžeta. Saprotot šos mērogus, skaidrs, ka ikviens ietaupījums zāļu sadaļā būs ļoti noderīgs.
Es taču nestrīdos, vienkārši...
Es aizbraukšu uz Igauniju, tikšos ar ministru un pajautāšu, kā tas nākas, ka viņiem viena kompensācijas recepte maksā apmēram par 40% lētāk nekā Latvijā. Lai gan zāļu tirgus Igaunijā ir vēl mazāks! Saprotiet, kas tie par cipariem?! Ja mēs paskatāmies uz aptieku sektoru, tie ir apmēram 48 miljoni. Ņe slabo [nav slikti - krievu val.]! Ja skatāmies uz slimnīcām, arī tur var ietaupīt. Varbūt iepakojumā vajag nevis piecas, bet simt ampulu? Un nevajag - slimnīcu gadījumā - uz iepakojuma instrukciju Braila rakstā gadījumam, ja tur ir akla medmāsa!
...
Māri, te ir jāraud, nevis jāsmejas! To prasa mūsu Zāļu aģentūra! Māri, raudāt gribas!
Kā prioritāti minējāt mediķu atalgojuma paaugstināšanu. Tas saistās ar gadiem cilāto t. s. tarifu jautājumu - cik kura manipulācija maksā?
Jāpiekrīt, ka par tarifu pamatotību mēs īsti nevaram būt pārliecināti. Varbūt ir tādi, kuri ir, teiksim tā, ļoti dāsni. Starp citu, interesanti, ka atbilstoši Komerclikumam slimnīcu mērķis ir gūt peļņu... Tātad lielāko daļu pakalpojumu slimnīcas sniedz zem pašizmaksas un rada sev zaudējumus. Lielākos zaudējumus rada reanimācija un ievietošana intensīvajā terapijā, jo tur vispār tarifa nav - tiek uzskatīts, ka šīs izmaksas ir kaut kā iesmērētas pārējo pakalpojumu tarifā. Īsi sakot, ir milzīga pretruna, kas ir jārisina, - no vienas puses, ārstam ir jāglābj dzīvība, no otras puses, slimnīcas vadītājiem ir jādomā par saimnieciskajiem rādītājiem.
Un ko darīt?
Es sākšu no viena gala. Re, Straujumas kundze man iedeva šo grafiku - valsts galvoto aizdevumu slimnīcām atdošanas grafiks 2014.-2016. gadā.
Oi, oi, pareizi - tas arī vēl «pilnai laimei»!
Treknajos gados bija biznesa plāni, ka viss ies uz augšu. Iestājās krīze... Nu, lūk - un slimnīcas iekalkulē tarifos šos aizdevumus. Manuprāt, ir jābūt atsevišķai budžeta ailei. Kāpēc ne? Izglītības un zinātnes ministrijā aizdevumi sporta būvēm ir «izcelti ārā». Tie netiek, mīļais draugs, maksāti no skolotāju algas!
Diez vai nākamais finanšu ministrs Reirs piekritīs.
Ar Straujumas kundzes atbalstu man izdosies. Tātad tarifi ir jāpārskata. Bet ir vēl viena problēma. Valsts no nākamā gada 1. janvāra paaugstinās minimālo algu. Man par to prieks, bet - virkne darbu darītāju slimnīcās (liftnieki, ratiņu stūmēji utt.) saņem minimālo algu, savukārt nākamā gada budžetā līdzekļu viņu algas paaugstināšanai nav! Man tas bija pirmais jautājums Straujumas kundzei: vai šo summu iedos?
Un ko teica Straujumas kundze?
(Klusums.) Klau, nevar būt tā, ka valsts pieņem likumus, kurus pati nepilda. Ir noteikts, ka ārstu algai jābūt divreiz vidējā; šobrīd ir apmēram 1,1. Kas tas tāds?
Mans labs paziņa Pēteris Apinis arvien aizsvilstas, kad runa ir par normatīvu gūzmu, kas regulē mediķu darbu. Jūs nākat no privātā sektora ar, pieļauju, citu attieksmi pret regulējumiem. Vai plānojat kaut ko mainīt?
Par cilvēku veselību mums kaut ko pasaka Satversme, būtu nepieciešams arī atsevišķs Sabiedrības veselības likums. Ja runa ir par Ārstniecības likumu, tad tas ir sačakarēts. To jo īpaši izdarīja krīzes laikā, kad vajadzēja normatīvajos aktos sarakstīt visādus samazinājumus, lai cilvēki nevarētu teikt, ka viņiem tas un tas likumīgi pienākas. Ir punkti, apakšpunkti un apakšpunktu apakšpunkti - to normāls cilvēks vispār nevar saprast. «Atčakarēt» atpakaļ nav iespējams. Tas pats farmācijā.
Ko darīt?
Priekš kam ir ierēdņi? Lai raksta likumus! Jauna ārstniecības likuma pirmajam uzmetumam jābūt galdā uz Ziemassvētkiem!
Mēs visu laiku runājam par valsts sektoru medicīnas aprūpē, bet ir arī privātais. Un privātais jau gadiem sūdzas par nevienādiem spēles noteikumiem, par nelietderīgu naudas tērēšanu valsts pusē utt.
Ir ļoti uzmanīgi jāuzklausa abas puses. Privātie sūdzas par negodīgu konkurenci no valsts medicīnas iestāžu puses un otrādi.
Nu, jā - ka privātie «nosmeļ krējumu» un negrib strādāt reģionos.
Precīzi.
Tātad šajā strīdā jūs pagaidām pauzējat?
Es gribu atgādināt par manu trešo prioritāti - neradīt sistēmā haosu. Lai gan es pats patiešām nāku no medicīnas pakalpojumu privātās daļas, man ir jāuzzina arī valsts daļas viedoklis. Redziet, lai gan visi runā par šīs topošās valdības īso mūžu, es savu darbu ministra postenī plānoju tuvākajiem četriem un vēl četriem gadiem. Es darīšu lietas - piemēram, veselīga ēdināšana skolās -, kas atdevi dos pat vēl attālākā perspektīvā, pēc divdesmit gadiem. Toties atdeve būs milzīga pozitīvā nozīmē.
Neviens jau to neapstrīd, bet jums kā ministram vienalga būs jāsaskaras ar tiem pašiem jautājumiem, ar kādiem mocījās priekšgājēji. Piemēram, Gundara Bērziņa laikā...
Viņš bija ļoti labs veselības ministrs! Es pret viņu izturos ar milzīgu cieņu...
Dievs ar Bērziņu, bet problēmas palika, piemēram, par reģionālajām slimnīcām. Kādu modernu, dārgu aparatūru vajag, piemēram, Kuldīgā, bet kuru nevajag - pietiek, ka ir Rīgā, - utt.
Ir zelta stundas princips - ka tev jāsaņem palīdzība, lai kādā Latvijas nostūrī tu būtu, un kaut kas, Dievs nedod, ar tevi notiek, tu laikā nonāksi atbilstošajā vietā un atbilstošajās rokās. Bet jūsu jautājums ir labs, turklāt te liela loma ir arī pašvaldībām. Jo patiešām nav liela māka iztērēt lielu naudu kādai aparatūrai - jautājums, cik noslogota tā būs. Turklāt paraudzīsimies uz to pašu pacientu acīm. Vai jūs vestu savu sievu dzemdēt uz slimnīcu, kur dzemdības tiek pieņemtas vienreiz nedēļā? Vai tomēr uz tādu, kur dzimst pieci bērni dienā? Tā ir mēraukla. Klīniskajās augstskolu slimnīcās Latvijā līmenis ir ļoti augsts - tas ir jāsaglabā un jāattīsta.
Protams, bet kas notiks ar reģionālajām slimnīcām?
Māri, ir tā, ka pagaidām es nezinu atbildes uz daudziem jautājumiem. Pieļauju, ka es pat nezinu daudzus jautājumus. Bet es uzzināšu.
Veiksmi. Šie jautājumi vēl «nedeg», bet viens «deg», jo tā nu ir iekritis, ka stājaties amatā 2015. gada budžeta veidošanas laikā...
Un ziniet, ko es darīšu?
Nu?
Es nenolikšu deputāta mandātu Saeimā. Es iešu uz komisijām, kāpšu tribīnē, atgādināšu, pārliecināšu kolēģus.
Brīnišķīgi, bet es runāju par ko citu. Tātad jums vajag 110 miljonu. Neviens pretī nestrīdas, bet objektīvi ir, teiksim, 50 miljonu...
Tad es ņemu tos 50 un pārliecinu koalīcijas partnerus...
... atļaujiet pabeigt. Tātad jūs atnākat pie savas nozares, kas it kā ir priecīga par papildu naudu, bet greizsirdīgi skatās, kuram tieši to iedos.
Varu pateikt, lai tas ir laicīgi un nav pārsteigumu. Ierakstiet to avīzē!
Nu, nu?
Pusi ārstiem un pusi pacientiem.
Un tā nebūs jau tā plānās kārtiņas izsmērēšana vēl plānāk?
Gultas diena šobrīd pacientam līdzmaksājumā maksā nepilnus 14 eiro. To daudzi samaksāt nevar. Tie, kuri ir godprātīgi un baidās, ka nevarēs samaksāt, lūdz viņus priekšlaikus izrakstīt un savu kaiti daudzos gadījumos ielaiž. Negodprātīgie paliek parādā. Nesen runāju ar Austrumu slimnīcas vadību. Vai zināt, kādu summu pacienti viņiem palikuši parādā? Trīs miljonus! Turklāt slimnīca jau nedrīkst šādus parādus norakstīt.
Ja pazeminātu līdz, pieņemsim, pieciem eiro, tā jau būtu cita situācija. Starpība valstij izmaksātu 10 miljonu eiro. Tātad, ja mēs runājam nevis par papildu 50, bet kaut vai 20 miljoniem, tad pirmie 10 būtu šim mērķim. Un visi to saprastu.
Labi, bet ir sabiedrībā populāri profesori - lobiji -, kuri publiski teiks, ka tā nedrīkst darīt, ka resursi ir jākoncentrē konkrētu diagnožu ārstēšanai utt.
Māri, Māri, - man ir baigi labās pozīcijas! Līdz šim ministri, kas paši nāca no medicīnas, labi saprata, ka mūžīgi viņi ministri nebūs, attiecīgi vajadzēs medicīnā atgriezties. Tāpēc nedrīkst sabojāt attiecības. Es nāku no privātā sektora, man ir kur atgriezties. Vai tas nedara stipru? Otra lieta. Mums ir tik maza valsts, ka visi viens otram ir kursa biedri, skolnieki, skolotāji utt. Es medicīnu studēju Maskavā. Ziniet, ko tas nozīmē? Vien to, ka to diedziņu, aiz kuriem mani varētu raustīt, ir krietni mazāk nekā daudziem ministriem pirms manis.