Atbildīgās iestādes regulāri nāk klajā ar uzmundrinošiem paziņojumiem par to, ka sociālo pabalstu skaits arvien samazinoties, kas varētu likt domāt, ka Latvija kļūst arvien labklājīgāka, un vienlaikus liecinātu par sociālo dienestu un LM darba ražīgumu. Taču nav objektīvu datu, kas apliecinātu, ka izzudusi profesija «pabalstu saņēmējs», piemēram, anonimizēta pabalstu saņēmēju saraksta veidā, kur būtu norādīts, cik ilgstoši un kāda veida pabalstus persona saņem. Tā vietā iestādes sniedz tikai vienpusējus skaitļus, piemēram, par cik sarucis trūcīgo skaits un izmaksājamo pabalstu summas.
Atliek painteresēties par situāciju ārpus valsts centra, lai uzzinātu informāciju, kas pretēja labklājības politikas veidotāju konstruētajai realitātei. Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Benita Siliņa atzīst: «Ir, ir ilgstošie pabalstu saņēmēji. Es šeit strādāju kopš 2002. gada, un ir ģimenes, no kurām toreiz pēc pabalstiem nāca vecāmāte, tad māte, tagad jau bērni. Ir arī slēptais bezdarbs, kad cilvēki uzrāda, ka nestrādā, bet patiesībā piestrādā, un te nedomāju ogu lasīšanu. Mēs, darbinieki, nereti paši redzam dienesta klientus strādājam tirgū, tad ziņojam darba inspekcijai [par to, ka nav darba līguma], bet situācija nemainās uz labu tā, kā gribētos.» Vaicāta, vai dienesta darbinieki pret pabalstu saņēmējiem izturas ciniski un ar aizdomām vai drīzāk vērsti uz pozitīvu sadarbību un palīdzēšanu, B. Siliņa atbild: «Palīdzam jau jebkurā gadījumā, īpaši, ja ģimenē ir bērni.»
Slinkošanu var nokārtot
Pēc Valsts kancelejas pasūtījuma par Eiropas Sociālā fonda naudu pirms pāris gadiem tika veikts apjomīgs pētījums, lai novērtētu reformu nepieciešamību sociālās palīdzības politikas jomā. SIA KPMG Baltics izpētīja: ilgstošie sociālās palīdzības saņēmēji ir daudzu neatrisinātu sociālo problēmu gūstā - cilvēkam, nespējot tikt galā ar vienu sociālo problēmu, rodas nākamā. Šī cēloņu un seku ķēde kļūst arvien garāka, piemēram, sākumā cilvēks saņem bezdarbnieka pabalstu, vēlāk - maznodrošinātā, pēc tam arī dzīvokļa, veselības un tā tālāk. Vienīgie, kuri spējot pārgriezt sistēmu destruktīvi ietekmējošo ķēdi, esot profesionāli sociālie darbinieki. Taču sociālajos dienestos ilgstoši pastāvot vairākas problēmas - darbinieki ir noslogoti, vērojams profesionālas izdegšanas sindroms, ko veicina diezgan zemais atalgojums.
Jāteic, ka arī sociālo pabalstu saņēmēja statuss paģēr nosacītu noslodzi - bezkaislīgs mehānisms liek regulāri ierasties pie sociālā darbinieka, atskaitīties par padarīto, piedalīties atbalsta grupās, sabiedriski lietderīgos darbos. Tā Dienai norāda RDLD pārstāve Lita Brice un piebilst, ka šo pienākumu ignorēšanas gadījumā pabalsts var tikt samazināts. Tomēr ir apstākļi, kuru ietekmēšana nav sociālo darbinieku un sistēmas varā. Piemēram, B. Siliņa novērojusi, ka Daugavpilī iedzīvotājiem labpatīk iegrimt pasivitātē, norobežoties, bet tajā pašā laikā nodrošinoties, ka noteiktā mēneša datumā kontā tiks ieskaitīts pabalsts: «Daudzi nes izziņas, ka viņi ir slimi, lai nenāktos iesaistīties mūsu līdzdarbības aktivitātēs - apmācībās, tikšanās ar dažādu iestāžu darbiniekiem, prasmju atjaunošanas pasākumos. Mediķi arī dod šīs izziņas, raksta pat uz gadu. Ja situācija tik nopietna, vai tad nepienāktos invalīda statuss?»
Pasūta stereotipu mazināšanu
Labklājības ministrijā pretestību raisījis laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai nesen publicētais Viktora Avotiņa viedoklis Politika programmē nabagus, kur viņš apšauba «[LM izplatītās] jaukās ziņas «trūcīgo skaits pusgada laikā sarucis teju par 10 000» kvalitatīvo kontekstu. Jo - kāda jēga publicēt pliku faktu»? Laikraksta komentētājs raksta, ka «gribētu redzēt konkrēti pamatotu LM amatpersonu ne reizi vien atskaņoto viedokli, ka Latvijas trūcīgie pastāv «pabalstu atkarībā»», un norāda uz to, ka trūcīgo un maznodrošināto izturēšanos nosakot elementāra vajadzība izdzīvot, kamēr tie, kas viņus tiesā, saskata tajā alkas iedzīvoties.
Ministrijā gan noliedz, ka tās amatpersonas kādreiz būtu tiražējušas viedokli par trūcīgo statusu kā «profesionālu» arodu un cilvēku atkarību no pabalstiem: «Tieši pretēji, zinot sabiedrības viedokli un stereotipus par to, ka cilvēki dzīvojot uz pabalstiem, viens no pirmajiem LM uzstādījumiem savulaik bija reālās situācijas izpēte. Tā tika uzticēta neitrālai pusei - Pasaules Bankai. Apjomīgi veiktais pētījums atklāja, ka Latvijā nepastāv pabalstu atkarība!» Tas tāpēc, ka pabalstu apmēri esot nelieli, bet saņemšanas periods - vidēji neilgs. Tādējādi LM neatzīst, ka pastāvētu pabalstu saņēmēju cēloņu un seku ķēde, kad cilvēks, būdams kāda veida pabalsta saņēmējs, vēlāk «pierakstās» arī uz citiem pieejamajiem pabalstiem, līdz budžeta nauda kļūst par teju vienīgo viņa ieņēmumu avotu.
Trīs iemesli
Patieso situāciju par to, vai pastāv pabalstu saņēmēja «profesija» un kāds kuram stāžs, izzināt esot sarežģīti - sociologs Arnis Kaktiņš saka, ka «kvalitatīvas bildes» iegūšanai būtu jāizmanto komplicētas metodes: «Ne tikai aptaujāt, bet ar gadījuma analīzi izzināt, kādi nodomi aiz tā visa stāv.» Jautājums arī par to, kurš būtu ieinteresēts šādu pētījumu pasūtīt. A. Kaktiņš atminas, ka kādā aptaujā pirms pāris gadiem «milzīgs procents respondentu norādīja, ka viņiem nav morālu šķēršļu izkrāpt sociālos pabalstus». Sociālpsihologs Ivars Austers uzskata, ka profesija «pabalstu saņēmējs» var pastāvēt triju iemeslu dēļ: «Pirmkārt, cilvēks izvēlas par tādu būt, jo saredz, ka ieguldījums strādājot nedos būtiski lielāku naudā izmērāmu labumu kā pabalstu saņemšana. Otrkārt, visticamāk, vidē, kur šis cilvēks uzturas, nav sociālā spiediena, nav vajadzības pakļauties grupas normām par to, ka jāstrādā, un darbs netiek uztverts kā vērtība. Trešais - iespējams, daudziem nav prasmju atrast darbu. Persona neuzskata, ka tas atkarīgs no paša, bet, pat ja to apzinās, neprot atrisināt situāciju.»
Nabadzība - neizbēgama?
Ir cilvēku grupa, kuri saņem gan bezdarbnieka pabalstu, gan arī kādu no sociālajiem pabalstiem, ja pirmais nesniedzas līdz valstī noteiktajam iztikas minimumam. Atsevišķi Dienas uzrunātie cilvēki, kuri bija ieradušies «atzīmēties» Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), atzina, ka līdz pēdējam izmantošot iespēju padzīvot uz pabalstiem. Piemēram, Dmitrijs - vīrietis labākajos gados - atklāja, ka NVA uzskaitē esot jau pusotru gadu un šajā periodā saņēmis gan bezdarbnieka, gan sociālo pabalstu. Pašlaik summa esot ap 200 eiro mēnesī, un papildus viņš strādājot neoficiālus gadījuma darbus. Savukārt 61 gadu vecā Tatjana saka, ka labprātāk nedzīvotu uz pabalstu rēķina, bet strādātu par dežuranti - šādu darbu ļauj darīt viņas veselības stāvoklis: «Bet nekur negrib ņemt, tiklīdz uzzina, cik man gadu. Saka - jums būs par grūtu, mums te jauns kolektīvs.»
NVA dati rāda, ka reģistrēto bezdarbnieku vidējais bezdarba ilgums 2015. gada jūnija beigās bija 6,7 mēneši, kas ir par gandrīz mēnesi mazāk, salīdzinot ar pērno gadu. Savukārt jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2013. gadā Latvijā nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai bija pakļauti 645 tūkstoši jeb 32,7 procenti iedzīvotāju. Saskaņā ar Eurostat statistiku Latvijā nabadzības risks ir lielāks nekā vidēji Eiropā, un tas norāda uz iespējamību, ka pastāv ne tikai termins «pabalstu atkarība», bet arī «strādājošo nabadzība».