Vienīgā darbavieta
«Mans darba stāžs šajā slimnīcā ir jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Uzreiz pēc Rīgas 4. medicīnas skolas absolvēšanas pēc sadales nonācu šajā slimnīcā,» stāsta māsa Irēna Bondare. Viņas karjera sākās tieši kā bērnu māsiņai vēl tad, kad nodaļa atradās vecajā slimnīcas korpusā. «Mana vienīgā un pirmā darbavieta,» Irēna to saka ar lepnumu, lai gan itin labi zina teoriju, ka vienā darbavietā optimālais ir septiņu gadu cikls. Viņai pārmaiņas darba ritmā notiek savādāk - kāpjot pa karjeras kāpnēm.
Kad 2001. gadā tika uzcelts slimnīcas jaunais korpuss, mainījās nodaļu sadalījums, un kopš tā brīža Irēnas amata atbildības robežas palielinājās, jo viņa ir trīs nodaļu vecākā māsa. «Mazliet jau tā Bērnu nodaļas aura ir zudusi, bet mazo pacientu palātas ir nodaļas vidū un tieši mana kabineta durvīm pretī. Visu dzirdu un redzu!» smaida māsiņa Irēna.
Viņas tiešais darbs šobrīd nav saistīts ar bērniņu aprūpi nodaļā, bet visa dokumentācija iet caur viņas rokām - medikamenti, aprīkojums, organizatoriskais darbs. «Pirms kļuvu par vecāko māsu, bija ilgs laiks, kad strādāju naktsmaiņās. Tāpat arī tagad, ja kāda kolēģe saslimst vai iet atvaļinājumā, ja vajag aizvietot, tad to bez problēmām varu izdarīt,» par saviem pienākumiem stāsta Irēna.
Pēc Irēnas Bondares teiktā var saprast, ka faktiski tāda strikta dalījuma māsiņu pienākumos nodaļas ietvaros nav. «Ja vien ir kāds darbs darāms, ir kāda vajadzība, tad ar bērniem nodarbojas arī neiroloģijas un ginekoloģijas māsas. Esam kopā 12 māsas, es pati trīspadsmitā,» tā par nodaļas ikdienu stāsta Irēna Bondare un piebilst: «Ir gan pieredzējušas māsiņas, bet nāk arī jaunās. Man viegli sastrādāties ar visām. Māsas mums ir zinošas, viena otrai palīdz un atbalsta.» Saskaņa darba kolektīvā ir tik svarīga, lai ik rītu ar prieku varētu iet uz darbu, kreņķus un rūpes atstājot ārpusē.
Plašs darbalauks
Bērnu nodaļā ārstējas bērni līdz 18 gadu vecumam. «Ar kuriem vieglāk tikt galā?» smejot pārjautā Irēna un skaidro: «Parasti jau ir tā, ka pirmā māsiņa, kas sagaida, iestājoties slimnīcā, ir arī tā pati mīļākā. Viņa parāda gultiņu, viņa pastāsta, kur ko var atrast, kad būs pusdienas. Tad jau mazie pieķeras kā dadzīši un visu dienu staigā balkus. Grūtie pusaudži? Mēs jau smejamies, ka slimnīcā visi niķi aizmirstas, jo te jau ir savādāka aura, situācija ir tik atšķirīga no atmosfēras mājās. Šeit ar viņiem visu var sarunāt, var vienoties. Te viņi nav ne agresīvi, ne noraidoši, ne sabozušies. Drīzāk gan viņi ir mazliet nobijušies un samulsuši.»
Irēna uzskata, ka tad, kad bērns ir slimnīcā, prom no sev tik ierastās vides un vecāku rūpēm, māsai ir jātop ne tikai par viņa mammu, bet arī par viņa skolotāju. Ar katru bērnu jāatrod sava kopīga valoda. «Ja mazam bērniņam var pateikt, ka ieliks «taurenīti», tad piecgadīgs bērns jau pats pateiks, ka tas nav nekāds taurenītis, bet katetrs,» tā par saprašanos stāsta Irēna.
Bet māsa nav tikai špricētāja un tablešu devēja, viņai jāorientējas arī katras vecuma grupas aktualitātēs, jāzina, kādas filmas viņiem patīk un grāmatas lasa, kādas spēles ir topā un kā tās spēlē. Makvīni, spaidermeni, hellokitijas, smūrfiji - tie ir bērniem saprotamie svešvārdi.
Mīlestība un pieredze
Kad Irēna mācījās pamatskolā Krāslavā, tad ilgu laiku uz jautājumu, par ko dienās vēlētos kļūt, viņa atbildējusi, ka gribot kļūt par skolotāju. «Man bija lieliska latviešu valodas un literatūras skolotāja. Vienmēr teicu, ka esmu izvēlējusies strādāt skolā, jo man patīk bērni,» saka Irēna Bondare un uzreiz arī piebilst, ka sapņi piepildījās tikai mazliet savādākā veidā. «Šajā profesijā - būt par māsu - vissvarīgākais ir mīlestība. Klāt jāliek arī pieredze, kas nāk ar gadiem. Būtiski ir prast sarunāties gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem. Bieži vien tieši vecāki ir tie, kas jāpārliecina, jāmierina vairāk nekā paši bērni. Ja darbs patīk, tad - nekas nav neizdarāms,» saka medmāsa.
Profesija prasa nemitīgu zināšanu papildināšanu. Tie ir ne tikai kursi, semināri, jaunu tehnoloģiju un ārstēšanas metožu apgūšana. Irēna šovasar jūnijā pabeidza Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. «Mācījos trīs gadus un ieguvu pirmā līmeņa augstāko izglītību māszinībās. Šogad esmu iestājusies Latvijas Universitātē bakalaura programmā interno māsu specialitātē,» mazliet palepojas Irēna. Kursā no Madonas ir vairākas māsas. Visas viņas ir strādājošas un dažas ne vienā vien darbiņā. Ir viņām arī privātā dzīve un ģimene, bet mācības tagad ir prioritāte.
Irēna jau smejas, ka vienlīdz svarīgas ir gan teorētiskās zināšanas, taču tikpat svarīgas ir arī tās, ko iegūst praksē. «Jāsteidzas līdzi laikam! Kopš es sāku strādāt medicīnā, ir tik daudz teoriju mainījušās. Piemēram, aprūpē! Nu kaut vai - kā bērniņu pareizi klēpī paņemt. Agrāk šprices vārīja, sterilizēja, bet tagad izmantojam tikai vienreizlietojamus instrumentus un materiālus. Tas it kā ikdienu ir atvieglojis, bet grūtāk ir tieši no psiholoģiskā viedokļa. Vecāki visu informāciju par slimībām, ārstēšanu iegūst internetā. Taču visiem jau nav viena ārstēšanās recepte! Tāpēc bieži ir jāatrod pareizie vārdi, kā izskaidrot. Ir svarīgi ar vecākiem saprasties bērnu ārstēšanās laikā, jo tad atveseļošanās process kļūst ātrāks un rezultatīvāks. Saskarsmes kultūra - sauksim tā,» stāsta Irēna Bondare. Tāpēc arī brīvajā laikā Irēna daudz lasa. «Pēdējos gados gan daiļliteratūru mazāk, jo grāmatas vairāk saistītas ar mācībām,» pasmejas medmāsa. «Bibliotēkā paņemu grāmatu kaudzi un tik taisu kursa darbus.»
Bet vai pie mācīšanās nav jāpieskaita arī norvēģu, dāņu vai vācu valoda? Tās ir zemes, uz kurām mūsu māsiņas mēdz vilināt strādāt. «Ja būtu jauna māsiņa, kas tikko sākusi strādāt, tad varbūt arī aizbrauktu uz kādām svešām zemēm. Taču ne tāpēc, lai tur paliktu, bet pieredzes dēļ. Nav bijusi izdevība redzēt, kas notiek citur,» par darbu svešumā atbild Irēna. Viņa gan zina pastāstīt, ka viņas bijusī kolēģe, ar kuru kopā strādāts Bērnu nodaļā, tagad strādā ārzemēs, bet tur viņas darbs ir saistīts ar veco ļaužu aprūpi. «Naudas ziņā - tas ir plus, bet krasi jāmaina sava dzīve,» domīga paliek Irēna.
Izvēli - būt par māsiņu, Irēna Bondare nav nožēlojusi nekad. Lai gan viņa ir arī gājusi piketēt. «Bet… jēgas īsti nav bijis. Gribas, lai valdības līmenī sadzird,» viņa bilst un uzsver: «Pacienti jau novērtē mūsu darbu. Man prieks, ka ir anketu kaudzīte akcijai Meklējam sirdsmāsiņu un ka gan bērni, gan vecāki sirsnīgi pauž savu pateicību. Labie vārdi dod enerģiju.»