1. Stāsts par pustukšo vai pa pusei pilno glāzi... 24. marta protesta akciju dalībniekiem noteikti liekas, ka viņi ir pildījuši savu pilsoņa un patriota pienākumu, savukārt citi var jautāt, ko šīs akcijas ir reāli mainījušas. Ņemot vērā, ka tās ir saprotamas un nepieciešamas, dažas rekomendācijas.
Pirmkārt, kamēr piketi un gājieni notiks laikā, kad lielai daļai sabiedrības ir jāatrodas darbavietā, dalībnieku sastāvs un retorikas saturs būs prognozējami nemainīgs, kas nav labi. Ir jātiek pāri 13. janvāra traumai, ka tiklīdz runa ir par pievakari, tad pustumsā sāksies provokācijas un demolēšana.
Otrkārt, blakus plakātiem un runām, kas vēsta, pret ko vēršas, jāparādās prasībām, ko grib, lai vara izdara (vēlams, ne tikai formā «beidziet zagt» vai «notiesāt X»). Ja ir konkrēti ierosinājumi, pat ja tie ir nedaudz utopiski vai aplami (naudu ņemiet nevis no..., bet no - progresīvā iedzīvotāju nodokļa, militārā budžeta, lielu būvprojektu apturēšanas utt.), tad uzrunātajai varai būs grūtāk teikt, ka protestētāji jau tikai kritizē, bet paši neko neierosina.
Cita Latvija
2. Pagājušajā nedēļā pilsētas vadītāja nomaiņa notika Daugavpilī, kas ar kadru mainību šādā līmenī gandrīz var sacensties ar Jūrmalu. Tātad runa ir par vietējās politikas «tradīcijām», tomēr savdabīgi, ka par Daugavpilī notiekošo ir tik maz informācijas, komentāru ārpus pašas pilsētas publiskās telpas. Jo runa taču ir par Latvijas otro lielāko pilsētu, nevis kādu nelielu pašvaldību.
Atruna, ka Daugavpils arvien bijusi «valsts valstī», ļoti specifiska vide ar citu partiju spektru, citu vēlētāju sastāvu utt., neder, attaisnotu šādu intereses trūkumu, jo rada iespaidu, ka pārējai Latvijai un politiskajai elitei Rīgā ir vienalga, kas notiek uz Latvijas austrumu robežas. Turklāt jāatgādina, ka Daugavpilī objektīvi apgrozās ievērojami budžeta resursi un runa ir, lai cik tas skanētu paranoiski, par Latvijas drošības interesēm.
Ka tik ātrāk bariņā...
3. Ņemot vērā, ka mums pašu problēmu pietiek, nav jābrīnās, ka interese par Eiropas Savienībā notiekošajām ekonomiskās politikas diskusijām ir fragmentāra. Tomēr, ja ņem vērā, ka runa ir arī par tādām ikvienu Latvijā dzīvojošo skarošām tēmām kā budžeta disciplīna, nodokļu politika u. c., nevar teikt, ka šīs diskusijas ir attāli akadēmiskas. Diskusijas ir gana karstas, tādēļ nedaudz pārsteidz, ka mūsu premjers, aizlidojis uz Eiropas padomes sēdi, steidz pavēstīt, ka Latvija gatava pievienoties t. s. Eiropas plus paktam, pret kuru savukārt iebilst tādas valstis kā Zviedrija, Lielbritānija, Ungārija.
Ņemot vērā, ka minētās valstis raksturo patstāvīga domāšana un savu nacionālo interešu aktīva aizstāvēšana plus pietiekami labi panākumi, šo oponentu iebildumi nav vienkārša iespītēšanās, lai ieriebtu Vācijai un Francijai. Tātad diskusija ir, kā saka, par lietu. Savukārt Latvija pa galvu pa kaklu metas pieslieties vienai no nometnēm...
ZZS atkal apspēlē Vienotību
4. Pagājušajā nedēļā premjera partija pārvarēja neveiklo minstināšanos un pauda savu atbalstu Zatlera kandidatūrai Valsts prezidenta amatā. Ņemot vērā, ka citam, pietuvinātākam, kandidātam Vienotība nevar savākt nepieciešamo atbalstu, lēmums par Zatleru bija loģisks.
ZZS, kas pati koķetē ar atbalstu Rīgas pils pašreizējam saimniekam un aktīvi iepriekš mudināja koalīcijas partnerus izteikties pirmajiem, nu paņēmusi garu pauzi (līdz maijam). Turklāt bez liekas kautrības liek saprast, ka ZZS atbalsts Zatleram būs tieši atkarīgs no tā, vai Vienotība piekritīs atstāt amatā Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju un nebūs pārāk barga pret ZZS kontrolētajām ministrijām šā gada budžeta konsolidācijas kontekstā. Klasisks «krēslus no rīta, naudu - vakarā» piegājiens. Ko liks pretī Vienotība?