Kā ārstēt vājprātu?
1. Lieldienu priekšvakarā Valsts prezidents situāciju valdošajā koalīcijā nodēvēja par vājprāta murgiem un mudināja veikt valdības darbu regulējuma reformas. Bērziņa izpratnē pareizi būtu, ja premjeram pašam būtu tiesības izvēlēties savu komandu, nevis mocīties ar partiju deleģētiem cilvēkiem ministru posteņos. Lai gan iekšējais klimats koalīcijā patiešām ir slikts, taisnības labad jāsaka, ka situācija, kad valdības vadītājs strādā ar ministriem, par kuru profesionālo varēšanu viņam ir šaubas vai ar kuriem viņam ir cilvēciski sliktas attiecības, nav nekāds Latvijas fenomens. Pat ļoti ietekmīgajai kanclerei Merkelei dažs labs ministrs, ko deleģējuši partneri, «brīvie demokrāti», radījis un rada pamatīgus kreņķus... Bērziņa ierosinājumā būtu jēga, ja ministri būtu neatkarīgi no savām partijām. Ja tā nav, tad neko nedos arī jaunā kārtība, kad premjers pats izvēlēsies no koalīcijas partijas x, viņaprāt, labāko kandidātu kāda ministra postenim. Izsauks dzimtā partija to ministru uz valdes sēdi vienreiz, otrreiz un «iestādīs smadzenes» pareizi... Lai cik stingrs mugurkauls ministram, viņš nevar distancēties no partijas, kas nervozē, piemēram, par reitinga kritumu.
Lai cik nelāgi šobrīd izskatās partiju attiecības, lielā mērā iemesls ir specifiskā situācija: vieniem «portfeļu» skaits neatbilst reitingiem, citiem - kāda nebūt vēl kaite. Respektīvi, tādēļ, ka bilde ir nesmuka šobrīd, nevajadzētu atteikties no normālā modeļa: par ministriem atbild partijas. Partiju vērtē pēc tās pārstāvju darba lēmējvarā un izpildvarā. Paradokss - ja ņem vērā ministru kašķēšanos ar savām nozarēm un iekšēji - bet šīs valdības gadījumā šis novērtējums pat izdarāms vieglāk nekā citu valdību gadījumā. Mums ir bijušas valdības ar ļoti pelēcīgiem ministriem, kuri labprāt slēpušies aiz kolektīvās (bez) atbildības slietņa, savukārt pašreizējā kabinetā, kā smejies, viens par otru košāki personāži, kuru gadījumā retāk ir situācija socioloģiskajās aptaujās «neesmu par tādu neko dzirdējis». Rau, pat par kluso iekšlietu ministru nu visi būs dzirdējuši...
Ja uz negludumiem valdības darbā skatās ļoti piezemēti (kāpēc kādu lēmumu pieņemšana nevēlami ievelkas), varbūt pietiktu ar izmaiņām organizatoriskajā procesā. Ja kāds svarīgs «tavs» jautājums ir dienas kārtībā, ārzemju komandējums var pagaidīt. Varbūt jānosaka stingrāki rāmji saskaņošanai starp ministrijām - cik ilgi tas darāms, cik reizes var atlikt jautājuma skatīšanu utt.
Sniegs kārtējo reizi uzsniga negaidīti...
2. Karstajās debatēs aizvadītajā nedēļā par to, vai un kā valstij jāiesaistās privātā uzņēmuma Liepājas metalurgs (LM) glābšanā, pārsteidzošākais bija tas, ka visas iesaistītās puses it kā tikai tagad aptvēra riskus uzņēmumam (un arī Liepājas pašvaldībai), lai gan tos varēja prognozēt savlaicīgi. Tas, ka globālā ekonomika (attiecīgi LM eksporta noieta tirgi) jau vairākus gadus nespēj atgūties no krīzes, izrādījās milzu pārsteigums. Tas, ka valsts savulaik ačgārni (acīmredzot) noteiktās enerģētikas politikas rezultātā elektroenerģijas cena ražotājiem kāpj, izrādījās pārsteigums. Tas, ka LM akcionāru vidū ir spīvas nesaskaņas, arī izrādījās milzu noslēpums, kas atklājies tikai pēdējo mēnešu laikā. Ja neironizē, tad acīmredzot mums ir darīšana ar klasisku situāciju, kad tieši un pastarpināti LM darbībā iesaistītie spēlētāji bija izvēlējušies varen filozofisku nostāju - «varbūt kaut kā», «gan jau», «vai nu tik traki būs» utt. Gluži kā tradicionāli Rīgā - varbūt tomēr nesasnigs... Sasodīts, sasniga gan! Uzņēmums it kā esot par briestošajām nepatikšanām ziņojis valdībai jau pērnā gada vasarā. Labi. Tātad ziņojām un apriori pieņēmām, ka valdība kaut ko izdarīs privātuzņēmuma labā... Apbrīnojams optimisms, ja ņem vērā Latvijas varas spēju uz operatīvu un izlēmīgu rīcību. Savukārt valsts pārstāvji acīmredzot pieņēma, ka viņiem kārtējo reizi ir darīšana ar uzņēmēju vaimanāšanu par grūtiem laikiem un/vai kārtējo akcionāru plēšanos. Un arī ar apbrīnojamu optimismu gaidīja, ka gan jau «nokārtosies». Šī uzvedības modeļa piekopēju saimē, protams, izcilnieks ir Liepājas mērs. Šarmants kungs, māk sadzīvot ar teju vai visiem. Ņemot vērā Seska kunga talantus, gan jau viņš savas gadiem ilgās mēra karjeras laikā šad tad iedomājās, ka vispār ir riskanti, ka viņa pilsētā tik daudz ir atkarīgs no viena uzņēmuma. Bet nu... Kamēr viss bija labi, viss bija labi. Nu vairs nav, nu jāprasa atbildīga rīcība no valdības, no LM akcionāriem - bet, protams, ne jau pašam sev...
Otrs «sausais atlikums» ir secinājums, ka mēs nemācāmies nedz no pašu, nedz citu pieredzes. Pasaulē daudzas valstis ir sadūrušās ar situāciju, kad par kādu privātu uzņēmumu tā īsti nevar saprast: tas jau ir kategorijā too big to fail, vai vēl nav. Nošķirt nav viegli pat krietni pieredzējušākiem biedriem Rietumos - skatīt ASV valdību mētāšanos starp to, kurai finanšu grupai palīdzēt, bet kurai ļaut nogrimt. Arī Eiropā līdz mielēm pazīstama ir situācija, kad kāds uzņēmums, t. sk. privāts, ir lielākais darba devējs konkrētā reģionā - vai tā būtu autobūves rūpnīca kādā Francijas prefektūrā vai kuģu būvētavas Baltijas jūras piekrastes pilsētās Polijā. Un uz jautājumu: «Kas valstij te darāms?» ir bijuši n-tie neveiksmīgie risinājumi un n-tie veiksmīgie. Galu galā mums ir Parex bankas pieredze... Nē, situācija ar LM izrādās tik unikāla pasaules vēsturē, ka esam apmulsuši.
Trešais secinājums ir: pēc tam, kad gadiem ilgi daudzināts, ka Latvijas nākotne ir saistīta ar pakalpojumu sektoru, mēs tagad, šķiet, krītam otrā galējībā, fetišizējot to, kas tiek ļoti vispārīgi apzīmēts ar «rūpniecību». Liepājas mērs, lai šo rindu autoram pierādītu, cik laba ir pilsētas ekonomiskā struktūra, uzsvēra, ka Liepājā uz vienu iedzīvotāju rūpniecība saražo divreiz vairāk nekā vidēji Latvijā, četrreiz vairāk nekā Daugavpilī utt. Tas nu atgādina košākos PSRS un komunistiskās Ķīnas laikus, kad galvenais ir «saražot». Par kādu cenu, cik efektīvu, vai precei ir noiets - tas nav būtiski. Mēs «ražojam»!
Līdzīga izpratne nolasījās arī plašākas publikas reakcijā - LM jāpalīdz, jo tas taču ir «ražotājs»! Vienā katlā tiek samesti nozares uzņēmumi, kas ražo preci ar lielu pievienoto vērtību, un tie, kas zināmā mērā atražo vēl saulainajos padomju laikos veidotās tradīcijas, iestrādnes. Toties ir lieli! Atbilst priekšstatam, kā jāizskatās «rūpnīcai»...
Šonedēļ
3. Ņemot vērā šīs valsts arvien pieaugošo politisko un ekonomisko ietekmi, Turcijas prezidenta vizīte Latvijā ir svarīgs notikums. Saeimas komisijas šonedēļ turpina virzīt (labojumi otrajam lasījumam) valsts ekonomikai ļoti svarīgos jaunumus iepirkumu un būvniecības regulējumā. Ņemot vērā viļņošanos ap valdības neseno atteikumu piešķirt papildu finansējumu zinātnei, stāsts par skaisto nākotni - Baltijas inovatīvo pētījumu un tehnoloģiju infrastruktūras (BIRTI) projektu - var likties sāls kaisīšana brūcēs, tomēr projekta «sildīšana» ir laba lieta. Savukārt valdība kārtējo reizi mēģinās ko jēdzīgu lemt, t. i., mazināt iekšējās pretrunas jautājumā, kādai jābūt t. s. attīstības bankai. Lai arī «sauss», bet interesants ir Labklājības ministrijas ziņojums par tēmu, ko, mazliet vulgarizējot, varētu formulēt tā: cik lielā mērā tas, ko mēs samaksājam sociālajā nodoklī, atbilst tam, ko ceram saņemt sociālajā aprūpē.
Un, protams, Eiropa (un ne tikai Eiropa) saspringti sekos līdzi notikumiem Kiprā, jo situācija šajā valstī ir «ielaista» un vienlaikus nokaitēta - lai gan valdība un aizdevēji ir vienojušies par tālāko rīcību, iedzīvotāju un tirgu reakcija ir neprognozējama. Turklāt neaizmirsīsim, ka arī ASV savu pārāk lielā budžeta deficīta problēmu nav atrisinājusi - kad līdz 1. martam Kongresam neizdevās vienoties par kompromisu, stājās spēkā t. s. izdevumu automātiskie samazinājumi, tomēr tas, kā tie konkrēti tiks īstenoti, un precīzāki vērtējumi par sekām sagaidāmi aprīlī.