Esat ievērojuši pārsteidzoši līdzīgos virsrakstus it kā dažādajos medijos? Tad jūs saprotat, ko nozīmē efektīva valsts pārvalde. Masēta ideoloģizācija nebūt nav piederīga tikai komunistiskajam vai kādam citam totalitārismam, pret kuru vismaz atmodas laikā cilvēks izjuta riebumu. Ideoloģizēta sabiedrības vadība ir mūsdienas.
«Efektīva valsts pārvalde nenozīmē tikai efektīvu valdību,» teic Ainārs Ščipčinskis, «efektīva valdība nozīmē arī to, kā mediju vadītāji un sabiedrisko organizāciju līderi komunicē vienu vai otru lietu.» Ainārs Ščipčinskis zina, ko runā. Viņš nav teoretizējošs komunikācijas profesors caurās biksēs. Viņš ir praktiķis un Vienotības komunikācijas stratēģiju veidotājs.
Tas, ka Latvijas mediji un sabiedriskās organizācijas ieņem pārsteidzoši vienveidīgu pozīciju, acīmredzot nav nejaušība, pie tā tiek strādāts un tas tiek attīstīts. Vienprātībai, protams, ir pozitīvi aspekti - tā mobilizē un virza. Jautājums - uz kurieni, un kas ir virzītāji. Un kur paliek demokrātija, plurālisms? Kur optimālā attīstības virziena atrašana viedokļu sadursmes, ideju konkurences ceļā?
Ainārs Ščipčinskis runā par ideālu modeli, minot Somijas piemēru, kad idejas vispirms tiek izdiskutētas, tad pieņemtas, un tad valda lielāka vai mazāka vienprātība par tām. Tas vairs nav Latvijas modelis. Par pašiem svarīgākajiem lēmumiem Latvijas politikā netiek diskutēts, katrā ziņā ne demokrātiski un ne sabiedrībā. Varbūt tie tiek apspriesti kādās šaurās darba grupās, domubiedru vakariņās, bet tie netiek diskutēti tā, kā atmodas laikā tika diskutētas politiskās idejas.
Oligarhija nenozīmē to, ko daudzi parasti domā. Oligarhija burtiski nozīmē «nedaudzu vara». Ja sabiedrībai tiek uzspiests šaurā lokā pieņemts viedoklis - tā tieši ir oligarhija klasiskā izpratnē.
Ne jau Latvijas sabiedrība nāk ar domu, ka mums ļoti ir vajadzīga Visaginas atomelektrostacija astoņus kilometrus no Latvijas robežas. Šāds lēmums tiek pieņemts «augšā». Varbūt Latvijā, varbūt kaut kur citur. Ne jau Latvijas parlamentārieši diskutē par Eiropas fiskālās disciplīnas līgumu. Viņi pat neko daudz nesaprot no tā. Lēmums par to tiek pieņemts «augšā» - un pat ne vairs Latvijā. Sabiedrības - un pat mazā cilvēka Saeimā - galvenais uzdevums ir piekrist.
Piekrišana netiek panākta racionālā līmenī. Pie mums tradicionālā shēma ir izvirzīt dilemmu - vai nu Visagina (jebkas), vai Krievija aprīs - un iracionālās bailes (vai citas emocijas) dara savu. Šādā shēmā nav vajadzīga racionāla diskusija - ir vajadzīgs uzturēt virsrakstus, kas rada noteiktas emocijas, cilvēkus pārvēršot papagaiļos.
Tā ir efektīva valdība demokrātijas apstākļos. Tikai demokrātija tad ir forma, šķietamība un farss.