Kas ir galvenais motivētājs, kādēļ nemitīgi sevi izaicināt - sākot ar izdzīvošanas pārgājieniem tepat Latvijā un beidzot ar pusgada ceļojumu pa Indiju?
Kārlis. Man pēdējā laikā iepaticies teiciens: putni, kas dzimuši būrī, domā, ka lidošana ir slimība. Domāju, ka tas ir ļoti saistāms ar mūsdienu sabiedrību un stereotipiem, kuros dzīvojam. Senāk cilvēks bija tiešā veidā saistīts ar dabu, un diemžēl mēs varam secināt, ka mūsdienās ļaudis aizvien vairāk attālinās no tās. Es to nevēlos. Lai gan esmu jauns, man daba vienmēr bijusi ļoti svarīga. Man mīlestību pret to ir iemācījis tētis, kurš ir mednieks. Bērnībā lielu daļu laika pavadīju Kuldīgas mežos. Tā mīlestība nekur nav pazudusi! Tā kā pēdējā laikā vairāk nācies uzturēties pilsētā, mani nomāc tas, ka es katru dienu nevaru pieskarties kokam, lapai, lai sajustu dabas tuvumu. Personīgi man daba ir maģiska vieta, tādēļ vēlos to sargāt un saistīt ar to savu dzīvi pēc iespējas vairāk. Pats neesmu urbāns cilvēks, un pat tad, kad ceļoju, cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt pie dabas - kalnos vai cituviet, kur varu sevi izaicināt, nevis pilsētās.
Āris. Jā, daba arī man ir sava veida grēksūdze. Manuprāt, Kārlis minēja ļoti labu lietu par izaicinājumu - jebkurš pārgājiens, kur paši ceļam sev telti no zariem un guļam ārā mīnus grādos, vai šajā gadījumā Indijas brauciens - ir mūsu pašu izaicinājums sev un sabiedrībai kopumā. Tā teikt, izkāpt ārpus savas komforta zonas un paskatīties uz notiekošo plašāk.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem esat saskārušies pie dabas?
Kārlis. Lielākais izaicinājums ir nedoties pie dabas. Cilvēkiem nereti šķiet, ka izdzīvošanas pārgājieni, kuros dodamies, ir kaut kas ļoti ekstrēms, bet mans uzskats ir, ka daba par mums rūpējas arī tad un palīdz izdzīvot. Daba dod gan ēdienu, gan pajumti, un to savos pārgājienos cenšamies izmantot. Bet visvairāk daba mums dod brīvību, kas vismaz man ir ļoti nepieciešama, tādēļ man vienmēr mājās stāv sakravāta soma, lai pāris minūtēs es būtu gatavs doties mežā.
Bet tomēr - vai ir bijušas arī bīstamas situācijas?
Kārlis. Protams, šis tas ir arī bīstami. Cilvēki bieži vien domā, ka es neapdomīgi riskēju, bet tas tā nav - katru savu rīcību apdomāju. Esmu iepazinis dabu - zinu, ko var un ko nevar ēst, kā izdzīvot, esmu izpratis sava veida dabas un cilvēka mijiedarbību. Es reizēm eju gulēt un domāju par to, kā iešu mežā, kurināšu ugunskuru, uzcelšu savu nometni, un, tikai visu kārtīgi izplānojis, dodos turp. Protams, ir bijušas bīstamākas situācijas - gan Latvijā, gan ārpus tās, tai skaitā brīži, kad zini - ja šonakt aizmigsi, vari vairs nepamosties, jo vienkārši nosalsi. Ir bijis tā, ka, ceļojot pa Balkāniem, palieku bez pārtikas rezervēm un dienā apēdu tikai pāris mandarīnu un dzeru ūdeni no peļķes. Bet es to neuzskatu par pārgalvību, drīzāk par savu iekšējo robežu pārbaudīšanu. Un savā ziņā arī par dabas pārbaudīšanu, jo pat tik ekstrēmās situācijās daba mani ir turpinājusi apgādāt. Tieši tādēļ šobrīd dodamies uz Indiju un Himalajiem - mēs vēlamies to latiņu celt arvien augstāk, lai redzētu, uz ko esam spējīgi.
Seši mēneši Indijā bez reāla plāna, kur palikt, un nepietiekamiem finansiālajiem līdzekļiem - kāds to sauktu par neprātību...
Āris. Mēs esam tādi pasaules pilsoņi pēc savas būtības. Latvija vienmēr paliks mūsu mājas, bet mēs gribam izzināt pasaules robežas un paši savas robežas. Vēlamies arī citus iedvesmot darīt lietas, kas pašiem patīk un dara laimīgus. Tas nenozīmē, ka aicinām tagad visus doties uz otru pasaules galu. Iespējams, kādam šī domāšana plašāk izpaudīsies kā nakts pārgājiens pa Latvijas mežiem, un arī tas ir apsveicami.
Kas jāņem vērā, iesācējiem dodoties šādos pārgājienos?
Kārlis. Viss sākas ar mazām lietām. Jo vairāk laika pavada pie dabas, jo lielāku mijiedarbību ar to var sajust. Jāņem vērā, ka nepieciešams arī aprīkojums - esošajiem laikapstākļiem piemērots guļammaiss, nazis, plītiņa maltīšu pagatavošanai. Viss arī ir atkarīgs no tā, kādā līmenī cilvēks vēlas doties pārgājienā. Es varu mežā palikt tikai ar nazi un striķi, un zinu, ka ar mani viss būs kārtībā. Vasarā noteikti ieteiktu izmēģināt pašiem uzcelt būdiņu no zariem un palikt tajā pa nakti - tas būs pavisam citāds piedzīvojums nekā nakšņošana teltī. Vasara arī ir vislabākais laiks šādu pārgājienu sākšanai - būs gan piemēroti laikapstākļi, gan dienas garākas.
Kas tālāk - būdiņas celšana Indijā?
Āris. Nezinu, vai celsim būdiņu, bet zinu, ka tas būs piedzīvojums nezināmajā - šobrīd mums vēl nav plāna, kas ar mums notiks un kur mēs būsim nākamos sešus mēnešus. Bet viens gan ir skaidrs - tā būs mūsu savienošanās ar dabu un pasauli, ko noteikti vēlēsimies parādīt arī citiem cilvēkiem - filmā, kas taps prombūtnes laikā.