Politiskās partijās pulcējas domubiedri ar kopīgām vērtībām, idejām un sekojošu rīcību, taču Vienotības gadījumā tā sen vairs nav. Daļa partijas aizvadītās nedēļas nogalē Liepājā pulcējās reģionālo nodaļu sapulcē, kuru gan noignorēja vairums partijas spices. Rezultāts - viss liecina, ka partijas glābšanas kongress no 29. oktobra pārcelts uz 4. jūniju, kas arī gan loģiski - attālināt netīrās veļas mazgāšanu no 2017. gada pašvaldību vēlēšanām.
Lai kāda būtu aktīvistu retorika par kongresu kā partijas sakārtošanas kongresu un panaceju, skaidrs ir viens - iekšējās pretrunas samilzušas tiktāl, ka neiespējami iedomāties konfliktētāju atrašanos vienā komandā. Nav runa par veidu vai formu, taču kādam būs jāaiziet. Tas, cik daudz laika šīs partijas biedri velta viens otra apkarošanai, ir gan komiski, gan biedējoši. Te pat mildronāts nepalīdzēs gūt enerģiju gan karam partijas iekšienē, gan jēgpilnām idejām un valstiskai politiskai darbībai.
Kadru pašreizējā politiskā nelikviditāte ir galvenais iemesls tam, kas notiek Vienotībā. Tā dēvētais partijas liberālais gals labi apzinās to, ka galīgi nav pašpietiekami ar savu ideoloģisko orientāciju uz Latvijas politiskās skatuves. Pat savelkot dūrē visus tos Latvijas politikas aktīvistus, kas sevi dēvē par liberāļiem, ir grūti iedomāties jaudīga politiska spēka izveidi pārskatāmā nākotnē. Ja pirms gadiem trim, iespējams, tad šobrīd virkne faktoru, sākot ar ģeopolitiku, tendencēm Eiropā, tomēr liek stipri apšaubīt šādu iespēju. Savukārt viņu oponenti partijā būtu nosacīti iedalāmi politiskās pelēcības un gana spilgtos, taču sašmucējušos līderos.
Abu karojošo grupējumu ideju trūkums par to, kā puslīdz jēdzīgi atrisināt radušos situāciju, nepasliktinot pašu pozīcijas, arī ir galvenā partijas problēma. Absolūti nekautrīga pašlabuma meklēšana.
Abas frontes ir izbaudījušas jeb bauda varu, iekošanās kurā līdz kaulam ir tīri cilvēcīgi saprotama, jo īpaši situācijā, kad tā slīd no rokām. Vienkārši sakot, abi partijas flangi domā par savu nākotni politikā, pie viena izmantojot katru kameras prožektoru gaismu, lai uzgāztu kādu samazgu spaini saviem oponentiem, provocējot tos uz proaktīvu rīcību un tādējādi cerot uz sev labvēlīgu risinājumu.
Partijas valdes loceklis Eduards Smiltēns sacījis, ka Vienotības vēlētājs nav pazudis - «viņš tikai ir apjucis, un viņam ir kauns». Šeit nu būtu jāpiekrīt, pie viena atgādinot, ka diezin vai tā pēkšņi pazuda Latvijas ceļa, Tautas partijas un vēl duča Latvijas jaunlaiku vēstures partiju vēlētāji. Viņiem visiem, visticamāk, kādā brīdī gluži vienkārši palika kauns.