Tas, ka satiksmē cietušo un bojāgājušo bēdīgajā statistikā tik izteikti dominē gājēji un autobraucēji, lielā mērā raksturo arī viņu uzvedības kultūru uz ielas. To redzam arī ikdienā. Gājēji pārgalvīgi šķērso daudzjoslu ielas nevis tur, kur tas paredzēts, bet gan tur, kur pašiem šķiet ērtāk. Iziet uz gājēju pārejām, kur, protams, viņiem priekšroka, pat nepārliecinoties, vai autovadītāji tos pamanījuši un spēs nobremzēt. Bez jebkādiem atstarotājiem tumsā pārvietojas pa brauktuves malu ārpus apdzīvotajām vietām, turklāt arī dzērumā.
Ar autobraucējiem situācija ir smagāka. Ja gājēji, rīkojoties jau minētajā veidā, pamatā apdraud paši sevi, tad autobraucēji, šķērsojot krustojumus pie dzeltenās un sarkanās gaismas, pārsniedzot braukšanas ātrumu (īpaši vietās, kur tas drošības situācijas dēļ limitēts), braucot nevērīgi vai dzērumā, apdraud ne tikai savas un savu līdzbraucēju, bet arī citu cilvēku un jau pieminēto gājēju dzīvību.
Klasisks jautājums: ko darīt? Droši vien būtiski būtu vēl aktīvāk izķert Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējus, bet ne mazāk svarīgi - ceļu infrastruktūru veidot tādu, kas vismaz neprovocē uz ātruma rekordu testiem, kā diemžēl to redzam uz nesen izbūvētās Tīnūžu-Kokneses šosejas piemēra.Diena