Statistika pēdējos gados kļuvusi vēl nežēlīgāka - 2014. gada aprīlī bojā gāja 16 nepāliešu šerpas, bet šogad zemestrīces izraisīta lavīna, nopostot Everesta bāzes nometni, prasīja 19 cilvēku dzīvību.
Islandiešu režisora Baltazara Kormakūra filma Everests atklāj ne tikai 1996. gada traģisko notikumu gaitu, bet arī pievēršas vairākiem būtiskiem jautājumiem, kas kļūst aizvien aktuālāki, pieaugot piedzīvojumu meklētāju alkām sasniegt pasaules augstāko virsotni.
Vientulīga šķiršanās
1996. gada 10. maijā uz Everesta augstāko punktu (8848 metri virs jūras līmeņa) devās divu pieredzējušu alpīnistu - Roba Hola (Džeisons Klārks) un Skota Fišera (Džeiks Gilenhāls) - vadītās «komerciālās» kāpēju komandas. Tajās uz «pasaules jumtu» centās nokļūt klienti, kuri bija gatavi šķirties no apmēram 65 000 dolāru lielas summas, lai pieredzējušu alpīnistu - gidu un Nepālas šerpu pavadībā sasniegtu iecerēto virsotni. Ekspedīcijas notikumi un traģiskais iznākums iemūžināts vairākās aculiecinieku sarakstītās grāmatās. Žurnālists Džons Krakauers, kurš uz Everesta virsotni devās kopā ar Holu, neilgi pēc atgriešanās sarakstīja grāmatu Retinātā gaisā, savukārt krievu alpīnists Anatolijs Bukrejevs no Skota Fišera komandas savu viedokli par tā gada notikumiem uz kalna publicēja grāmatā Kāpiens. Abi darbi tulkoti latviešu valodā, bet jaunā filma tapusi, scenāristiem Viljamam Nikolsonam (Gladiators, Nožēlojamie) un Saimonam Bofoijam (127 stundas) apkopojot vairākas liecības un teorijas par notikumu gaitu un tās cēloņiem.
Režisors Baltazars Kormakūrs stāstījumā veiksmīgi izvairījies no vainīgo meklēšanas, savā notikumu interpretācija akcentējot cilvēcisku kļūdu un neveiksmīgu likumsakarību nozīmi. Traģēdija filmā nav šokējošs un galvu reibinošs pārdzīvojums, bet gan lēna un vientulīga šķiršanās no dzīvības spēka, kapitulācija dabas un likteņa priekšā.
Kāpēc nekāpt
Filma iznākusi ļoti piemērotā brīdī - jau otro gadu bīstamības dēļ atcelta Everesta alpīnisma sezona, bet, neskatoties uz to, kalna virsotni šogad bija iecerējuši iekarot 359 kāpēji. Tieši kalna pārapdzīvotība, kuru aizsāka Everesta komerctūres 90. gadu sākumā, tiek vainota lielākajā daļā nelaimju, kas saistāmas ar pasaulē augstāko virsotni.
Regulāri divu stundu sastrēgumi uz šaurākajām takām un «tūristu» pamestie atkritumi ir tikai daļa no kalnu «apbrīnotāju» pieplūduma tumšajām pusēm jeb «Everesta cirka», par kuru runā filmas veidotāji. Kad Džons Krakauers saviem ceļojuma biedriem kādā no filmas ainām jautā: «Kāpēc jūs kāpjat Everestā?» - viņš saņem ne īpaši iedvesmojošu atbildi: «Jo tas tur ir!» Filma gan daudz nepievēršas savu varoņu motivācijas analīzei, ļaujot mežonīgajam izaicinājumam kļūt vien par izrāvienu no ikdienas rutīnas. Pirmais pastnieks, kas pieveicis Everestu? Kāpēc gan ne!
Uz ekrāna redzamos avantūristus šķietami nebiedē nepievilcīgais un fiziski prasīgais aklimatizācijas process, kā arī pārvietošanās pa tā saukto nāves zonu, kuru Klārka attēlotais Robs Hols raksturo kodolīgi: «Cilvēks nav paredzēts dzīvei Boeing lidojuma augstumā. Mans mērķis ir jūs uzvest līdz virsotnei un novest no tās, pirms jūs nomirstat.» Tomēr 1996. gada 10. maija kāpiens izrādās liktenīgs pat pieredzējušiem alpīnistiem, un Kormakūrs ar savu komandu filmā centīgi atgādina par visiem iemesliem, kāpēc mums - līdzenumu apdzīvotājiem - tomēr nevajadzētu doties uz Everestu.
Galu galā Everests šajā stāstā kļūst par savādu paradoksu - neiespējamību ekstrēmos apstākļos izdzīvot un vienlaikus palīdzēt citiem. Par to pasaules augstākās virsotnes apmeklētājiem atgādina taku malās mumificējušies neveiksmīgo Everesta iekarotāju ķermeņi. Tādu uz kalna esot jau vairāk nekā 200. «Kalnā uzkāpt nav obligāti, obligāti ir no tā nokāpt,» teicis latviešu izcelsmes amerikāņu alpīnisma varonis Eds Viesturs.