Peipsimā ir jaunākais no jēdzieniem šejienes visnotaļ vēsturiski bagātajās sīpolu audzēšanas tradīcijās. Tikai pagājušā gadsimta 60. gados sāka lietot vārdu Peipsimā, ar to apzīmējot teritorijas ap Peipusa ezeru, kam administratīvi ir cits dalījums. Tā vēsturiski ir etniski, lingvistiski un arī reliģiski daudzkrāsaina teritorija, kur kopā savijušās igauņu, krievu, baltvāciešu un votu kultūras tradīcijas, igauņu un senslāvu valodas un vecticībnieku, pareizticīgo un luterāņu rituāli. Koši krāsotas koka mājeles cieši saspiedušās cita pie citas abpus šauriem un līkumotiem ceļiem. Pa vidu tām slejas lūgšanu nami, bet nelielās brīvās platības aizpilda stāvām dobēm pieblīvēti mazdārziņi, kas atdalīti ar žogiem, kuru stabi apkārti ar sīpolu virtenēm, kas reizē ir rota un tirdzniecības stends.
Vietējie uztur leģendu par septiņpadsmitā gadsimta vecticībniekiem, kas, meklējot ticības brīvību, uz Igauniju pārcēlušies no Krievijas otrpus ezeram, līdzi ņemot arī sīpolus. Mūsdienās runāt par absolūtu kādas šķirnes tīrību ir grūti, tomēr nenoliedzami gadu simteņiem palieņu augstajās dobēs audzētie sīpoli ir kvalitātes simbols. Tieši sīpoli izrādījušies veiksmīgākā no audzējamajām kultūrām, kurus no applūšanas un sapūšanas pasargā īpaši veidota dobju sistēma. Tās ir dobes pusmetra augstumā ar šaurām taciņām starp tām, kurās sagulst nezāles un aiztek liekais ūdens. Dobes katru rudeni tiek noraktas un pavasarī veidotas no jauna, augsnē iestrādājot pērnās nezāles. Gadatirgū vietējos sīpolus ir viegli atšķirt - tie ir nedaudz saplacinātas formas, krāsā no maigi zeltainas līdz blāvi rozīgai, garšā izteikti aromātiski un ļoti sulīgi. Īpaša kvalitātes zīme ir to ilgais uzglabāšanas potenciāls, kas nerada izbrīnu, jo novāktie sīpoli gozējas saulītē, pēc tam turpina žūt mazos, labi vēdinātos šķūnīšos vai nosegtās novietnēs.
Šķiet, ka tieši šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk sīpoli raksturo Peipusa ezera vecticībnieku dzīvi, kad jauniešiem vienmuļā ikdiena un pieticīgā iztikšana ir pamatots iemesls aizbraukšanai, savukārt ārzemniekus pievilina tikai īpašumi tiešā ezera krastā, kas kalpo kā vasaras rezidences. Peipsimā sīpols ir iesakņojies ne tikai ezera zemēs, bet arī ļaužu identitātē un vietējās kulinārajās tradīcijās. Sapīti glītās virtenēs, tie atgādina par darba tikumu, bet, sacepti kopā ar ezera zivīm vai pildītos pīrāgos, nodod garšas kodu nākamajām paaudzēm. Tieši tāds, reiz atvests no svešuma, cauri gadsimtiem nedaudz sajaucies ar citiem sīpoliem, pieradis pie palieņu augsnes un atradis augsto dobju audzēšanas sistēmu, ir Peipsimā sīpols.