Tieši tāds bija ceļojums uz Gardas ezeru. Brokastīs ēdām turpat netālu izaugušos sparģeļus. Ja pamodāmies agri, dzīvokļa saimnieka gaļas veikalā vēl varēja dabūt karpačo. Bērni gaidīja, līdz pulkstenis būs divi dienā, kad vēra vaļā maiznīcu. Viņus gan vairāk interesēja karameles, ko deva pārdevēja, nevis tikko cepta brusketa. Turpat netālajā lielveikalā varēja nopirkt svaigas garneles, gorgondzolas sieru un lētu Lambrusco dzirkstošo vīnu. Un vakara pastaiga pa apgaismoto promenādi ar itāļu saldējumu visās varavīksnes krāsās galā. La dolce vita.
Ļoti saspringstot, to visu var iegādāties arī pie mums un uztaisīt brīvdienas pie Gardas ezera savā dzīvokli. Bet ir vietas uz pasaules un ēdieni, kurus pagatavot šķiet neiespējami. Kāds labs draugs, dzirdot vārdu «neiespējami», vienmēr atbild - viss ir iespējams, tikai tas maksā. Savukārt kāds paziņa «neiespējami» un kulināriju apvienojis, katru nedēļu mājās gatavojot raksturīgu ēdienu no kādas valsts, tās izvēloties pēc alfabēta. Tikai pirkt tonnu tapiokas cietes viņam nešķita tā vērts (mazāk pie mums nepārdod), tāpēc Amerikāņu Samoas populārākā recepte tika nomainīta pret mazāk populāru.
Ja jau nebūtu, es gribētu, lai man Ziemassvētkos uzdāvina rakletes aparātu vai tadžinu. Tie ir nelieli ieguldījumi un piebāzta māja, bet jebkurā brīdī tu vari nokļūt otrā kulinārijas pasaules malā, neizejot no savas virtuves. Skeptiķi noteikti teiks, ka sieru var kausēt uz parastas pannas un tadžinā gatavotais ēdiens daudz neatšķiras no sakņu sautējuma. Var jau arī pusdienas paēst darbā un mājās apliet paciņu zupu.
Rakletes aparāts ir speciāla sildierīce, kurā var kausēt rakletes sieru. Un sanākušos draugus vienā momentā nogādāt Alpos ganīt aitas. Kausēta raklete, pārlieta pār vārītiem kartupeļiem, ir raksturīgs Alpu ganu ēdiens. Ja rakletes sieru varētu dabūt piemājas veikalā un tas tomēr nebūtu no dārgo sieru gala, sautēti kāposti no kartupeļu kompānijas tiktu izkonkurēti viens un divi. Starp citu, lai arī cik tas būtu dīvaini, bērniem šis ēdiens ļoti garšo, jo visa tā ņemšanās ar kausēšanu ir gana interesanta.
Tadžina ir Ziemeļāfrikas iedzīvotāju sautējamais trauks. Un nevajag tuksnesi, vēju un nomadu telti, lai iegūtu to smaržu mājās. Sagriež dažādus dārzeņus, gaļas ēdāji apbrūnina vistas, cūkas vai jebkādu citu gaļu, visu saliek tadžinā, pievieno garšvielas, kas mājās ir, un pēc stundas ir gatavs. Es dārzeņu sautējumus neēdu, bet no tadžinas nāk laukā sautēts kālis kāļa krāsā, sulīgs kartupelis, koši oranžs burkāns. Katrs ar savu garšas niansi un smalkumu. Viss ir vienkārši, veselīgi un, mainot garšvielas, katru reizi citādi. Un nav jālido piecas stundas, lai nokļūtu citā kontinentā.