Sports un daba
Ļevs Tastevens bez velosipēda nav iedomājams. Saka - ja nebrauc mēnesi, jūtas slikti. No velosipēda viņš nešķiras arī ziemā, bet ar sportu ir draugos kopš pusaudža gadiem: «Nodarbojos ar vieglatlētiku, galda tenisu, riteņbraukšanu, volejbolu, slēpošanu. Tas viss bija nopietni, ieguvu arī sporta klases. No 14 gadu vecuma man patīk tūrisms.» Sagadījās tā, ka draugs, kurš strādāja Rīgas pusvadītāju aparātu rūpnīcā Alfa, aicināja iesaistīties uzņēmuma ūdens tūristu sekcijā: «Sākumā braucām pa Latvijas upēm, vēlāk devāmies uz Karpatu, Sajānu, Altaja kalnu krāčainajām upēm.»
Tālajā Sibīrijā viņš pirmo reizi ieraudzīja laikas un no pirmā acu uzmetiena iemīlēja šo suņu šķirni. Nāra, kura gan nav ieradusies kopā ar Ļevu uz interviju, ir jau ceturtā laika viņa mūžā. Tagad Ļeva sporta gaitas ir garas pastaigas ar suni, rudenī ogošana, sēņošana, dabas velšu sagatavošana ziemai: «Pašlaik lasām gailenes. Bērnībā, izgājis uz pāris stundām Mežaparkā, kas toreiz bija īsti lauki, salasīju pilnu grozu. Tagad braucam apmēram 70 kilometru rādiusā ap Rīgu, vairāk uz Vidzemes pusi. Kurzemes virzienā meži pilni ar cilvēkiem, tāpēc ar sēnēm tur pašvaki.»
Ļevs slavē dzīvesbiedri: «Ludmila ir aizrautīga sēņotāja. Es vairāk zinu sēņu sugas, viņa savukārt - kur tās meklēt. Mežos tagad daudz arī zileņu, melleņu, aveņu, būs daudz brūkleņu un dzērveņu. Visu guvumu mājās kaltējam, saldējam, vārām, marinējam, sālām. Būs labi krājumi ziemai sev, meitai, draugiem un kaimiņiem.»
Kolekcionāra degsme
Ļevs Tastevens ir arī kaislīgs kolekcionārs. Pirmos soļus aizrautīgajā kolekcionēšanas pasaulē agrā jaunībā viņš sāka iet kopā ar tēvu - filatēlistu. Dēls kļuva par tēva palīgu. Pāris gadus vēlāk jaunietis pievērsās sērkociņu kastīšu etiķešu kolekcionēšanā. Nākamo aizraušanos - monētu krāšanu - Ļevs neuzskata par nopietnu: «Tolaik uz ielas varēja atrast dažādas naudiņas - ne tikai krievu kapeikas, bet arī vācu, zviedru, Krievijas pirmsrevolūcijas, Latvijas laika monētas. Daudzi puikas tās krāja, arī man naudiņas gulēja kaudzītē, bet vēlāk visu atdevu nopietnam kolekcionāram.»
60. gadu sākumā jaunietis sāka domāt - vajadzētu kolekcionēt kaut ko nopietnāku. Viņa māsa tolaik vāca konfekšu papīrīšus, starp tiem bija arī Gotiņas! Lūk, Latvijas zīmols! Māsas atdotie Gotiņu ietinamie papīrīši kļuva par kolekcijas sākumu, un pamazām uzliesmoja Ļeva kolekcionāra kaisme. 80. gadu sākumā kolekcijā bija pāri par 80 eksemplāriem, tagad jau ap 4400 papīrīšu, kas hronoloģiskā kārtībā sakārtoti piecos albumos. Taču galvenā vērtība nav papīrīšos. Gadiem cauri tie kolekcionāram atklājuši Gotiņu ražošanas vēsturi, uzņēmumus, kuros tās tapušas, radījuši ieskatu papīrīšu dizaina attīstībā. Kolekcijas veidošana saistīta ar kontaktiem ne tikai Latvijā, kur šajā jomā esot vien kādi četri nopietni kolekcionāri, bet arī ar domubiedriem Krievijā, Polijā un Ukrainā. Izrādās, konfekšu ražošana sākusies jau pirmskara Latvijā, bet strīdīgs ir jautājums, kur tās sāka gatavot pirmo reizi pasaulē - Latvijā, Polijā vai Ukrainā?
Pilns Dainu skapis!
Senioram tagad ir laiks padziļināt savas zināšanas, pilnveidot kolekciju, apmeklēt ražotnes: «Man ir labi kontakti ar Skrīveru pārtikas kombinātu un Skrīveru saldumiem, tur dabūju pat pilnīgi jaunus ietinamos papīrīšus. Laipni uzņēma arī Saldus pārtikas kombinātā, bet tur nebija ieinteresēta cilvēka, kas mani atbalstītu. Atstāju pat aploksni ar pastmarku, adresi, lūdzu atsūtīt jaunos ietinamos, bet neko nesagaidīju.» Ļevam bija iespēja vērot konfekšu tapšanu ražotnē: «Smags darbs, katra strādniece dienā ietin ap 100 kg konfekšu, rokas strādā zibenīgi - papīrītis, vaskotais ietinamais un konfekte! Un tā visu dienu!» Pasmaidu un saku, ka strādniecēm par kaitīgo darbu vajadzētu blakus nolikt siļķes gabaliņus!
Ar katru jaunu eksemplāru kolekcionārs uzzina ko interesantu: «Mainās papīrīša dizains, šrifts, tā lielums, krāsa, bet visinteresantākās ir tautas dziesmas vienas sērijas ietinamajos. Tas ir vesels Dainu skapis! Vērtīga ideja! Cilvēkiem ļoti patīk apēst konfekti un izlasīt tautas dziesmu! Un kur vēl dzīvespriecīgās gotiņas ar ziedu vainagu galvā platais smaids uz papīrīša! Gribot negribot jāsmaida pretī!» Diemžēl ietinamā dizaineru un mākslinieku vārdus nav izdevies uzzināt. Tie nekad nav minēti.
Līdz šim maldīgi domāju, ka Gotiņas ir Latvijas prioritāte. Kolekcionārs skaidro, ka šīs konfektes ražo arī Polijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā. Ļeva kolekcijā ir arī šo valstu Gotiņu ietinamie papīrīši, viņš nogaršojis svešzemju konfektes un ar lepnumu apgalvo, ka Latvijā ražotās ir visgaršīgākās, tās iet pie sirds visai ģimenei un arī sunim. Mūsu Gotiņas Ļevs pazītu pat ar aizsietām acīm, tikai nogaršojot vien. Viņam pašam visgardākās šķiet klasiskās Saldus pārtikas kombināta ražotās, jo «tām ir bērnības garša», bet ģimene iecienījusi ar sezama un saulespuķu sēklām, riekstiem, sukādēm, dzērvenēm, kokosriekstiem, kukurūzas nūjiņām, kafiju un vanilīnu. Pārsteidzoša dažādība.
Izmantojot iespēju, Ļevs vēršas pie lasītājiem: «Iespējams, kādam mājās saglabājies pirmskara Latvijā ražoto Gotiņu ietinamais papīrītis. Man kolekcijā ir tikai viens jau diezgan pabojāts eksemplārs, bet lasīju, ka 30. gados Latvijā bija trīs uzņēmumi, kas ražoja Gotiņas. Rakstiet man uz e-pastu, būšu pateicīgs: [email protected]»