Pirmizrādes stress jau aiz muguras. Režisors Ģirts Šolis pēc Latvijas Leļļu teātra izrādes Emīls un Berlīnes zēni ģenerālmēģinājuma savas emocijas ietver vienā vārdā: «Forši.» Tagad vārds skatītājiem - kā viņiem patiks. Tā strikti norobežot, kurai vecuma grupai izrāde būtu vispiemērotākā, nemaz nevar. «Dalījums vecuma auditorijās nav īsti objektīvs,» saka režisors. «Varu teikt pēc pieredzes, katram ir savs uztveres līmenis, un izrādē būs lietas, kas patiks pat trīsgadniekam.»
Ērika Kestnera grāmata Emīls un Berlīnes zēni ir Latvijā visvairāk lasīto grāmatu simtniekā. Tas ir stāsts par mazpilsētas zēnu Emīlu Tišbeinu, kurš pirmo reizi viens pats dodas uz Berlīni, lai aizvestu vecmāmiņai mātes doto naudu. Vilcienā viņu apzog, Emīls nolemj zaglim sekot. Sākas piedzīvojumi. Kāpēc izrādei izvēlēts tieši Kestnera stāsts? «Intelekts un sirsnība - tā ir rakstnieka uzvaras atslēga,» saka Ģ. Šolis. Viņš atzīst, ka Emīls un Berlīnes zēni ir brīnišķīga iespēja atgriezties «pasaulē, kurā ir īsta draudzība, godīgums, uzticēšanās un drosme, bet nav vietas ļaunprātīgai viltībai, nodevībai, vājumam un ļaunumam». Emīls un Berlīnes zēni bija arī Ģ. Šoļa pirmā saskarsme ar «lielo un nopietno» teātri, kad šo izrādi savulaik iestudēja Nacionālais teātris. «To izrādi no bērnības atceros. Un tāpat gribas arī tagad. Visi izrādes autori esam pateicīgā tēvu statusā, un gribējās, lai bērniem ir kvalitatīvs materiāls, ko skatīties,» tā par režisora, mākslinieka un mūziķa sadarbību izrādes tapšanā saka Ģ. Šolis un pārfrāzē zināmo teicienu «trīs vīri vienā laivā», sakot, ka šobrīd varētu teikt: «trīs vīri vienā taksometrā».
Ģ. Šoļa kompanjoni šajā iestudējumā ir mākslinieks Reinis Pētersons un mūziķis Kārlis Kazāks. Viņi parūpējušies, lai izrāde būtu gana intriģējoša, - tās notikumi veidoti dzīvā komiksa stilā un izrādē apvienoti ar ēnu teātra spēles elementiem. Lugas galveno varoņu - bērnu - tēlos iejutušies teātra latviešu un krievu trupas aktieri (Pēteris Galviņš, Dana Lāce, Baiba Neja, Santa Didžus, Artūrs Putniņš, Miķelis Žideļūns, Rodions Kuzmins, Vladimirs Svoboda u. c.), turpretim pieaugušo tēli, piemēram, Emīla māte, zaglis un policists, ir kartona lelles cilvēka augumā. Izrādes vizuālo stilistiku R. Pētersons veidojis nosacīti zīmēti lineāru - kā atsauci uz grafiskajiem stāstiem un stāstu ilustrācijām, arī komiksiem. Izrādē skan daudz mūzikas. «Būtiskākais ir kopīgi radīt piedzīvojumu,» atzīst izrādes mūzikas autors Kārlis Kazāks. Emīla, Gustava un citu varoņu atveidotāji K. Kazāka mūziku atskaņos paši, spēlējot kontrabasu, ģitāru un sitaminstrumentus. «Manuprāt, tas ir fantastiski, ka visu laiku būs dzīvā mūzika. Tā iespaido tiešā veidā, skatītājs sāk dzīvot līdzi. Līdz ar to arī katra izrāde kļūst par ko īpašu, tāpēc jau tas ir teātris, nevis kino,» skaidro K. Kazāks.
Tuvākās izrādes - 7. novembrī plkst. 18.30 un 7. decembrī plkst. 11.00.