Šonedēļ Prāgā ledus cīņas arī sāksies, pār Dinamo nākotni klājas biezi miglas vāli, bet pirms čempionāta gaisotne Latvijas izlases kontekstā ir piezemēta. Savainojumu lavīna papluinījusi sastāvu, iespēja sevi apliecināt pavērusies tiem, kas palikuši otrajā plānā vai vispār nav tikuši pie teikšanas augstākā līmeņa turnīros, taču pārbaudes spēļu ciklā degošas acis īsti nevarēja saskatīt.
Lai arī zinātāji uzsver, ka viens turnīrs nevar būtiski ietekmēt spēlētāja nākotni, tomēr ir diezgan daudz precedentu, kas liecina par pretējo. Latvijas izlasē patlaban par savu nākotni pilnīgi drošs var būt tikai Kaspars Daugaviņš, kuram turpinās līgumsaistības ar Maskavas Dinamo. Pārējiem laba statistika Prāgā, šķiet, lieti noderētu, jo gandrīz visiem vasarā būs jādomā, kur turpināt spēlētāja karjeru. No šā viedokļa raugoties, par motivācijas trūkumu nevajadzētu bažīties.
Vēl ir spēlētāji, kuri neiederējās Nolana koncepcijā un kuriem vajadzētu būt uzkrājušiem sportisko niknumu par iepriekšējā trenera pāridarījumu. Spilgtākie piemēri ir Roberts Bukarts un Kaspars Saulietis. Oļega Znaroka vadīšanas pēdējā gadā abi 2011. gada pavasarī Košicē deva vērā ņemamu ieguldījumu, lai Latvija saglabātu vietu elites grupā. Jau pēc pirmā pasaules čempionāta ar Nolanu pie vadības grožiem 2012. gadā Stokholmā abi vietu izlases sastāvā zaudēja.
Tad vēl ir spēlētāji, kā Maksims Širokovs, acīmredzot arī Renārs Demiters un Gunārs Skvorcovs, kuriem neviens no iepriekšējiem treneriem neredzēja vietu sastāvā. Vairāku vadošo hokejistu nebraukšana uz Prāgu ir atvērusi viņiem izlases durvis. Tagad ir laiks pierādīt, ka plaisa meistarībā no ilggadējiem izlases balstiem nudien nav liela.