Neizsvērti sparīga vicināšanās ar valsts varas zobenu gar tā galvām vai pat populistiska bļausīšanās lielajam zaļajam pie auss vēsturiski sevi pieradījusi kā neefektīvu un pat bīstamu. Klasiski piemēri tam ir regulārie sauso likumu mēģinājumi daudzviet pasaulē, kas kā likums beidzas ar fiasko un dažādām reģionālām blaknēm: mafijas un nelegālās ekonomikas uzplaukumu, apgrieztu jau tā frustrētas tautas papildu nerrošanu un citiem ļaunumiem.
Tāpēc ir saprotams Latvijas politiķu iniciatīvas trūkums kaut ko būtiski grozīt pašreizējā alkohola aprites politikā. Tirdzniecības laika bīdīšana par stundu šurp vai turp pati par sevi neko nedos. Arī akcīzes nodokļa celšanu pūķis uztvers vienīgi kā izaicinājumu. Vērā ņemams arguments tam var būt tikai saskaņota un sazarota politika, kas ietver tirdzniecības regulējumus, nodokļus un to plašāku politiku jeb ko tad ar to iekasēto «pūķa naudu» iesākt. Cik tai pievienot no citiem resursiem un kam tas tiks tērēts - lai cilvēki dzertu mazāk, kulturālāk, kontrolētāk, legālāk vai vēl kaut kā?