Pat Eiropas likumdošanā progresīvākā i-neta zādzību apkarotāja Francija ar paša prezidenta Sarkozī izloloto leģendāri skarbo «internetpoliciju», kas uzskatāmības dēļ pat metro plakātos pielīdzināja filmu lejupielādēšanu rokassomiņas nozagšanai, atzīst, ka pērn reāli īstenotā antipirātisma akcija - interneta bloķēšana 100 000 Francijas pirātu PC un izrakstītās soda kvītis - nav nesusi augļus - datoru lietotāji vienkārši atrod citus veidus, kā atkal pieslēgties virtuālajam visumam, kurā turpina _kačāt_, ko nu katrs vēlas.
Nedz labāk, nedz sliktāk
Latvijas Nacionālais kinocentrs ar pirātisma lietām nenodarbojas, jo «pietrūkst līdzekļu un cilvēkresursu». Kultūras ministrijā ir sagatavota visa normatīvo aktu bāze, par kuras izpildi dzīvē atbildība gulstas uz Ekonomikas policijas pleciem. Taču vienīgais publiski izskanējušais skandāls, kurš attiecas uz interneta pirātismu un kuram sekoja reāls sods, saistās ar filmas Rīgas sargi nelikumīgu ievietošanu kādā torentā/failu apmaiņas vietnē - trauksmi sacēla šīs filmas režisors Aigars Grauba. Kurš to vairs atceras?
Tātad Latvijā situācija nav nedz labāka, nedz sliktāka kā citviet Austrumeiropā - katrs, kuru interesē jaunākās filmas, it sevišķi filmu retumi un klasika, lejupielādē tās tīklos. Jā, ierobežotais Latvijas tirgus, protams, sagādā raizes pat šeit valdošajiem pāris oficiālajiem kinoizplatīšanas monopolistiem, kuri diemžēl orientējas tikai uz abstraktā «vidējā skatītāja» nekopto gaumi un nepiedāvā gandrīz neko, piemēram, no art house, dokumentālā kino vai eksotisku, taču festivālos ievērotu valstu - Korejas, Rumānijas, vispār Eiropas - repertuāra, tādējādi atraisot rokas tiem, kas to spēj, - torentvietņu turētājiem. Kā skaidro Aleksejs O. (vārds mainīts), viena no populārākajiem filmu un seriālu torenttīkla administratoriem: «Mēs apkalpojam gandrīz pusotru miljonu lietotāju visā pasaulē, kas saprot krievu valodu, un «skatītāju» no Latvijas vien pie mums ir ap 40 tūkstošiem. Tādēļ mēs darīsim visu, lai operatīvi apmierinātu visdažādākās gaumes, izņemot, protams, pornogrāfijas, rasu un reliģiskā naida kurināšanas un citu likumā noteiktu aizliegtu materiālu izplatīšanu. Tā kā mūsu torentresursa pakalpojums ir par nelielu maksu - ziedojumu (sākot no USD 5 par 10 filmām), mūsu rīcībā ir līdzekļi arī likumisko autortiesību nokārtošanai un vietnes tehniskās kvalitātes uzlabošanai. Manuprāt, diezgan loģiski un visām ieinteresētajām pusēm izdevīgi noteikumi.» Vaicāts par legālajām autortiesībām, Aleksejs pārmet filmu izplatītājiem pārmērīgu rijību - cenas par kinobiļetēm Austrumeiropā viņš uzskata par nesamērīgi augstām: «Šāda cenu politika ir graujoša un drīz vien sitīs pašiem filmu legālajiem izplatītājiem, kuriem vairs neatliks nekas cits kā likt maksāt par popkornu arvien neadekvātākas summas.»
Klasika jāzog, lai redzētu
Pirāti filmas «novelk» divu iemeslu dēļ - mainījusies skatīšanās kultūra, un cilvēki ir gatavi patērēt kino datorā vai televizora ekrānā, jo tas ir lētāk, otrs - tā ir arī reāli ērtāk piekļūt filmām, kuras patiešām interesē. Es negribētu attaisnot pirātus, bet Latvijā faktiski nav citu iespēju kā, piemēram, noskatīties kaut vai kinoklasiku, kā tikai to «nozogot» i-netā vai pasūtot kinomāniem paredzētos veikalos, bet šajā gadījumā ilgi jāgaida pasta sūtījums un visai dārgi jāmaksā - kinovēsture ir luksusa prece, un patiesībā tu maksā par DVD oriģinālvāciņu, īpašo grāmatiņu. Latvijā ir arī šādi cilvēki, un ne mazums. Ir pat Criterion (pasaulē pazīstama klasisko filmu kolekcionāru ekskluzīvu DVD izdevniecība) fanu pulciņš. Pēc Ekonomikas policijas datiem (2009), Latvijā interneta pirātu skaits pārsniedz 140 000 datorlietotāju. Skaitlis nešķiet reāls, ja jau mans anonīmais torenta pārvaldnieks Aleksejs O. min 40 tūkstošus regulāro «nosūcēju» - un tikai filmām! - ar Latvijas datoru ID. Dāvis Sīmanis un citi jomas eksperti kā potenciālo pirātu skaita palielināšanās iemeslu min arī pilnībā iznīcināto DVD nomas un apmaiņas tīklu Latvijā, savu roku tajā pielikuši arī pārlieku centīgie nelegālo videonomu apkarotāji no policijas, kas cīnījušies ar sekām (pārdevējiem tirgus būdiņās), nevis cēloņiem (kaut vai milzīgo nelikumīgas DVD produkcijas apjomu, kas 10 gadu plūst no Krievijas, Bulgārijas, Turcijas un ko apstādināt var tikai robežas muita, tātad tas nebija izdevīgi…). Nākamā lielā problēma ir nesakārtotās (jo dažādi, bieži vien kardināli pretēji interpretējamās) autortiesības un kliedzošais fakts, ka to monopols atrodas privātas organizācijas, nevis valsts rokās. Turklāt, kā saprātīgi komentē D. Sīmanis, «vienā no pirmajiem Britānijas dokumentiem, kurā jau XVI gadsimtā minēts jēdziens «autortiesības», ir skaidri pateikts, ka to darbība ilgst 12, izņēmuma gadījumos - vēl nākamos 12 gadus, ņemot vērā tā laika cilvēku (autoru) mūža ilgumu. Nav normāli, ka Latvijā autortiesības kļuvušas gandrīz par mūžīgu jēdzienu, lai gan tajā pašā drakoniskajā Francijā, teiksim, mēmās filmas ir publiskas pieejamības nacionālais īpašums. Bet Latvijā AKKA/LAA vai Ekonomikas policija jebkuru var sodīt par autortiesību pārkāpumu, ja viņš «novilcis» Limjēra vai citu XX gadsimta pirmā ceturkšņa filmu torentos». Nevaru nepiekrist, ja pat privātīpašuma sargāšanas lielvalstī ASV arvien skaļāk atskan, piemēram, sabiedrības mudinājumi par «nacionālo īpašumu» atzīt Disneja multenītes, kas ik gadu nes sen mirušā ģēnija pat ne radiniekiem, bet kādai japāņu korporācijai kā «autortiesību turētājai» desmitiem miljonu peļņu! Starptautisko autortiesību eksperti paredz, ka vecais autortiesību īpašnieku tirgus pāris tuvākajos gados sabruks.
Kur ir izeja?
Cilvēkiem ir raksturīgi meklēt izeju šķietamā bezizejas situācijā, proti, arī vārdos sludinātās globālās antipirātisma cīņas laikā. Šķiet, optimālu «sadarbības» formu ar pirātiem mēģina meklēt, piemēram, Lielbritānija, kur kopā ar lielajām Holivudas filmu studijām un Britu salās bāzēto tehnoloģiju firmu Blinkbox sākts izvietot on-line režīmā (vietnē fullstreamahead.co.uk) jaunākās Holivudas filmas par zemāku cenu nekā kinoteātrī. Studijas, kuras piekritušas šādai «pretimnākšanai» ir cienījamie meidžori Paramount, Sony Pictures, Universal, 20th Century Fox and Warner Bros., kas nepilnu mēnesi pēc populāru kases gabalu, arī tādu hitu kā Avatars, Šerloks Holmss, Augstu gaisā/Up In The Air, Viktorijas jaunība/Young Victoria, izrādīšanas piedāvā piecu filmu komplektu «novilkt» par nieka GBP 20 (Ls 18; salīdzinājumam - Anglijā kinobiļetes cena svārstās no Ls 7 līdz 11). Otrs ceļš, kā «draudzēties» ar filmu «sūcējiem», - pēc iespējas operatīvāk piedāvāt filmu kabeļtelevīzijā ar fiksētu abonenta maksu. BBC mārketinga daļas direktors Braiens Makbērnijs atzīst, ka «tik attīstītu interneta tehnoloģiju laikmetā, kāds ir patlaban, cīnīties ar pirātiem ir bezjēdzīgi - kas vēlēsies iegūt savā īpašumā filmu vai mūziku, tas to izdarīs visērtākajā un ekonomiski izdevīgākajā veidā. Mums atliek tikai pamācīties tehnoloģiskās viltības no pirātiem». Maikls Komišs, Blinkbox izpilddirektors, piekrīt: «Būtu filmas palaiduši lejupielādei jau agrāk, ja nebūtu mūzikas industrijas alkatības - tā, aizbildinoties ar lejupielādes it kā nepietiekamo tehnisko kvalitāti, vilka laiku, lai paspētu vēl nopelnīt, kamēr apjēdza, ka laiks patiesībā strādā pret to - katra diena nesa zaudējumus.» Komišs izsaka varbūtību, ka nav tālu brīdis, kad filmas jau pāris dienu, vēlākais nedēļu pēc pirmizrādes būs oficiāli un legāli pieejamas internetā, tas, protams, liks pārskatīt visu filmu industrijas globālās peļņas mehānismu: «Problēma nav pirātos, bet peļņas sadales mehānismā, kas sen jau ir novecojis. Pētījumi rāda, ka 65% «pirātu» jau tagad ir gatavi maksāt par filmu lejupielādi, taču ne jau šīs plānprātīgās cenas. Cilvēki grib redzēt kino, kāpēc mēs viņiem draudam ar cietumsodu?» vaicā Blinkbox pārstāvis, kura pakalpojumus ik mēnesi izmanto 1,2 miljoni cilvēku Anglijā vien.