Tad vēl preses tūre uz Helsinkiem, kura man lika sajusties kā savējai starp nopelniem bagātajiem žurnālistiem. Kas vēl? Ā-ā-ā, protams mans pirmais ārzemju reklāmdevējs, kurš nez kāpēc savu bērnu apģērbu kolekcijas reklamēšanai izvēlējies latviešu Kids Gazette. Teicu tak, lai pagaida vēl mēnesi, līdz būsim starptautiski, bet šie neatlaižas. Sazin kas tiem spāņiem prātā. Nedēļu noslēdzu ar pirmo reizi piedzīvotu ugunsgrēku, kas piemeklēja pastarpināti, bet lika šo to pārdomāt par to, kas svarīgs, attīstīja līdzjūtību un līdzcietību attiecībā uz cilvēkiem, kuri nu zaudzējuši visu savu iedzīvi un mīļāko mājdzīvnieku. Un tomēr - cik paradoksāli, ka tieši nelaime cilvēkus satuvina. Pēkšņi kāds svešinieks kļūst tavs draugs, un tevi no sirds interesē, vai viņš šonakt spēs mierīgi pagulēt savā piedūmotajā istabā.
Es domāju, prātoju un saprotu, ka nekas nenotiek tāpat. Jo jau šorīt kopā ar kafijas tasi Ingemārs atnesis cukura paciņu, uz kuras rakstīts LOVE. Nē, viņš to nav rakstījis. Tā ir tikai reklāma, uzdrukāta, bezpersoniska, uz kuru paskatoties es pasmaidīju un iedomājos par tiem, kuri man visdārgākie. Viņi, kurus neizdzēsīs uguns liesmas, jo tie nedzīvo mājā. Viņi ir tepat uz ielas, man blakus un tūkstošiem kilometru attālumā, tieši manā sirdī. Lai jums īpaša nedēļa, jo ziniet, es «pirmo reizi» aizsūtīju uz blakus namu. Dzirdi, varbūt klauvē jau pie tavām durvīm.