Ja tiek nozagta manta, to ir vienkārši pierādīt, bet, ja tiek nozagtas idejas, pierādīt to ir sarežģīti un dārgi! Iespējams, ka patērētais laiks un līdzekļi, lai pierādītu, ka tava ideja ir nozagta, prasīs tik daudz nervu un līdzekļu, ka reti kurš radošo profesiju pārstāvis uzņemsies to darīt. Diemžēl to aizvien biežāk sāk izmantot negodīgi pasūtītāji.
Jaunie ekonomiskie apstākļi nenoliedzami atstāj iespaidu arī uz sabiedrisko attiecību (SA) un reklāmas nozari, jo, no vienas puses, mārketinga un komunikāciju budžeti tiek samazināti, bet, no otras puses, klienti sagaida izcilas un radošas idejas, lai katrs iztērētais lats nestu atdevi!
Lai sagatavotu kvalitatīvu piedāvājumu, aģentūras iegulda lielus resursus problēmas izpētē. Tiek vākti un analizēti dati, veikti pētījumi, neskaitāmas stundas tiek pavadītas prāta vētrās, pēc tam idejas tiek testētas fokusa grupās, tiek rīkotas ekspresaptaujas un tā tālāk. Un tikai pēc tam aģentūra prezentē savu ideju un kampaņas pamatojumu klientam, protams, cerot, ka tās ideja tiks atzīta par labāko un idejas autori par to saņems atlīdzību. Diemžēl gandrīz katrs mūsu nozares pārstāvis būs saskāries ar situāciju, kad idejas, kuras klients ir atzinis par labākajām, kaut kādu iemeslu dēļ vēlāk realizē vai nu klients pats, vai arī tiek piesaistīta cita - lētāka - aģentūra. Šādā veidā, izsludinot konkursus, klients iegūst idejas no spēcīgākajām aģentūrām, bet pēc tam «aizņemas» tās, nemaksājot par ieguldīto darbu ideju autoriem.
Lai izvairītos no šādiem negodīgiem gadījumiem, atsevišķas aģentūras ir atteikušās piedalīties dažu klientu izsludinātajos konkursos vispār. Ir arī bijuši mēģinājumi no aģentūru puses prasīt samaksu par piedalīšanos konkursos.
Taču industrijas vienotības trūkuma dēļ šāda prakse nav kļuvusi par standartu. Vienmēr atradīsies kāds, kas iesniegs savas idejas par velti. Tomēr jau šobrīd Latvijā ir kompānijas, kas, izsludinot konkursus, nolikumos paredz, ka aģentūras, kas iekļūs finālā, saņems atlīdzību par izstrādātajām idejām. Tā ir normāla prakse, kam būtu jākļūst par standartu, līdzīgi, kā tas ir citās ES valstīs. Tādējādi aģentūras tiek motivētas sagatavot pēc iespējas labākus kampaņu piedāvājumus un radošās idejas, jo ir drošas, ka to idejas netiks vienkārši nozagtas, bet, ja klients tās atzīs par labām, tad aģentūra saņems kompensāciju par savām pūlēm. Savukārt gadījumos, kad klients nevar atļauties pilnīgi visas kampaņas īstenošanai algot aģentūru, jau šobrīd ir kompānijas, kas vēršas pie aģentūrām ar lūgumu sagatavot tikai stratēģiju, ko klients pats vēlāk īsteno. Tie ir uzņēmumi, kam rūp to reputācija un nav pieņemama ideju «aizlienēšanās» metode!
Konkursos, kuros sākotnēji nav bijusi paredzēta atlīdzība par ideju izstrādi, aģentūras meklē dažādus aplinkus ceļus, kā tomēr kompensēt ieguldīto darbu un līdzekļus. Nereti uzvarētājs, slēdzot līgumu ar klientu, mēģina atrunāt, kā tiks kompensētas izmaksas par izpēti, iedziļināšanos un ideju ģenerēšanu, kas ir veikta, lai uzsāktu darbu ar attiecīgo klientu.Taču šī prakse neatrisina problēmu pilnībā, jo ir grūti iztēloties situāciju, kad tikai viens pretendents piedāvātu izmantojamas idejas. Bieži vairāki pretendenti piedāvā līdzīgus risinājumus. Sanāk tā, ka uzvarētājs paņem visu, nereti arī zaudējušo konkursa dalībnieku izdarīto darbu.
Vēl sliktāki ir tie gadījumi, kad aģentūra nevar atklāti izrakstīt rēķinu par veiktajiem priekšdarbiem, un tad sanāk, ka pirms līguma noslēgšanas iztērētās stundas slēptā veidā tiek iekļautas vēlākajos rēķinos.
Visi aplinkus risinājumi rada situāciju, kas pilnībā neapmierina nevienu no pusēm. Aģentūras bieži cieš zaudējumus, kas rodas neapmaksātu izpētes, prāta vētru un sagatavošanās stundu dēļ. Klienti savukārt ne vienmēr saņem no industrijas labāko iespējamo piedāvājumu. Rezultātā klients zaudē konkurētspēju tirgū, jo atcerēsimies, ka SA un reklāmas kampaņas tiek pasūtītas, lai veiksmīgi pārdotu savu pakalpojumu, preci vai servisu (gadījumā ar valsts/pašvaldības iestādēm). Tas ir kā apburtais loks, kuru nepārraujot un neatrisinot problēmu saknē zaudē gan aģentūras, gan paši klienti.
Kopējo interešu dēļ būtu vērts censties panākt vienotu izpratni par to, ka visām pusēm vislabākā prakse būtu vairāku kārtu konkursi, kuru pēdējās kārtās uzaicinātajiem viņu piedalīšanās tiktu apmaksāta neatkarīgi no tā, kurš uzvar konkursā.
Domājam, ka paužam daudzu nozares profesionāļu pārliecību, sakot, ka pareiza būtu prakse, kad pirmās kārtas dalībnieki varētu tikt vērtēti pēc viņu pieredzes, projektu vadītāju kvalifikācijas un citiem vispārīgiem kritērijiem, taču tajā atlases fāzē, kurā tiek prasītas jau noteiktas idejas un risinājumi, dalībnieku darbs pie šīm idejām un risinājumiem tiktu apmaksāts. Tā varētu būt mazāka samaksa nekā parastajā konsultāciju situācijā, un tomēr tai būtu jābūt tādai, lai tiktu atzīts, ka klients šajā brīdī saņem konsultāciju un lieto intelektuālo īpašumu. Iespējams, ka šāda prakse būtu attiecināma vienīgi uz lielajiem konkursiem vai sarežģītiem sabiedrisko attiecību un reklāmas projektiem, taču jebkurā gadījumā saruna par šiem jautājumiem un centieni atrast visām pusēm labāko risinājumu noteikti veicinās sadarbību starp aģentūrām un klientiem.
Šāda vienota prakse, izsludinot konkursus, paaugstinātu vispārējo SA un reklāmas aģentūru profesionālās darbības līmeni un palīdzētu klientiem būt drošiem par to, ka viņi izdara vislabāko iespējamo izvēli starp nopietni sagatavotiem piedāvājumiem. Nerastos arī ētiska rakstura problēmas starp klientiem un aģentūrām, kad ir pamats izmantot kādu ideju vai risinājumu, kuru ir piedāvājusi kāda aģentūra, kas tomēr vairāku kritēriju kopvērtējumā vai citu iemeslu dēļ (piemēram, cenas) tomēr nav konkursā uzvarējusi.
*Mediju Tilts valdes priekšsēdētāja
** Latvijas Reklāmas asociācijas padomes loceklis