Plūmes, somas aiz loga un ūdensapša ude

«Mācījos Ērgļu vidusskolā, var teikt, ka laukos, līdz ar to daba bija tuva un arī brīvība lielāka nekā mūsdienu pilsētas bērniem. Vienas no blēņām, ko diezgan regulāri vairāku gadu garumā piekopu kopā ar klasesbiedru, bija plūmju čiepšana no tuvējiem dārziņiem. Ne nu tāpēc, ka būtu izsalkuši vai kārotu pēc kādām īpašām plūmēm, kas mums citādi nebūtu pieejamas, bet kaut kā vilināja tā piedzīvojuma garša, apziņa, ka darām neatļauto. Adrenalīns tur bija un izaicinājums. Nekādus postījumus jau nenodarījām - cik nu, puikas būdami, varējām nočiept vēdera tiesai! Protams, neizpalika arī dauzīšanās un biedru izjokošana skolā. Tobrīd pašiem tā nelikās, bet daži gājieni bija visai nežēlīgi. Piemēram, mēdzām paņemt kādam somu, atvērt logu, somu izkarināt ārā, bet tās lences iebāzt starp palodzi un logu un tad logu aizvērt. Kamēr logs ciet, soma karājās ārpusē, bet, tiklīdz to vēra vaļā, soma krita. Ja gribēji savu somu dabūt, bija jābūt ļoti veiklam - strauji jārauj logs vaļā un soma jāķer! Nemaz nepadomājām, ka tā var uzkrist arī kādam virsū, jo parasti blēņojāmies otrajā trešajā stāvā. Katru pavasari bija laistīšanās ar ūdeņiem - tā sākās ar mazajām plastmasas špricītēm un nevainīgu šļakstīšanos, bet vēlāk jau nonāca līdz vispārējai ūdensapšaudei no pudelēm. Kāpēc - kas to lai zina! Latviešu pavasarīgā rumulēšanās tradīcija mums laikam bija asinīs! Nez, vai tagad arī skolēni tā dara? Iespējams, visādas muļķības darījām aiz garlaicības vai izrādīšanās dēļ, īsti neaptverot, ka tās ir baigās blēņas vai tam var būt nelāgas sekas.»