Pagājušajā nedēļā ierakstītā intervija ar Maestro Raimondu Paulu vedināja uz pārdomām par vairākām tēmām. Viena no tām publiskajā vidē tiek «apzelēta» jau ilgāku laiku un saistās ar iespējamu valdības maiņu. Var, protams, spekulēt, vai valdība kritīs budžeta dēļ vai pēc tā pieņemšanas, bet, kā saka, pie zemes visus šādas spriedelēšanas sācējus atgriež Paula teiktais - vai būs ko likt vietā? Ja nav, tad kāda jēga šiem ministriem demisionēt, ja vietā būs liekami tie paši?
Patiesi - rezervistu soliņi ar profesionāļiem, kurus varētu deleģēt augstākajiem valsts amatiem, partijās ir kā nekad agrāk īsi. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, pašu politiķu savstarpējos kašķos sagrautā sava darba jeb statusa reputācija nemotivē dažādu jomu profesionāļus karjeru veidot arī uz politiskās skatuves. Otrkārt, ierobežotā konkurence pašās partijās - virsotnē esošajiem savu pozīciju noturēšana ir teju vai politiskās izdzīvošanas jautājums, līdz ar to tie tendēti apkarot iespējamos konkurentus pat starp savējiem. Ir, protams, katrā daudzmaz lielā partijā arī jaunatnes nodaļas, bet tās vairāk lemtas darboties vien pašas savā vidē - nav kaut kā īpaši manīts, ka «lielie» politiķi kā darbaudzinātāji sev blakus turētu pa «stažierim». Sekas - brīžos, kad, piemēram, ministra amats brīvs, bet no pašu vidus uz to neviens neraujas vai nav cienīgs pretendēt, brīvprātīgie tiek vervēti no ierēdņu vidus, tos iesaistot arī attiecīgo jomu kūrējošajā partijā. Tādas situācijas pēdējā laikā redzam arvien biežāk, īpaši Vienotībā. Vēl vairāk - no malas piesaistītie ar vadības svētību ātri vien nokļūst partijas valdē, tā vēl vairāk izkropļojot iekšpartijiskās konkurences apstākļus.
Līdz ar to var teikt, ka partiju sistēmas attīstība Latvijā ir apstājusies. Politiskās organizācijas kā tāds ledus klucis dreifē pa straumi, cenšoties noturēt savu veselumu pēc iespējas ilgāk. Tas, protams, ietekmē arī valdības darba stilu. Ne tikai sabiedrība, arī paši politiķi ar to nav apmierināti, bet labi arī apzinās, ka vietā tā īsti likt nav ko. Vismaz ne labāku. Bet iet uz pārmaiņām tikai tāpēc, lai tādas būtu, proti, lai iegūtu tādu kā jaunu uzticības kredītu, ir pārāk riskanti - tas var dot papildu punktus ārpus koalīcijas esošajiem konkurentiem, var arī izjaukt varas partiju pārstāvniecību valdībā, likt meklēt «jaunas sejas» ministru amatiem, kas, kā jau minēju, spicē esošajiem ir ne visai izdevīgi. Drošāk ir nedarīt neko. Izņemot rūpes par savu labklājību algas pielikuma veidā, ko visai nesmukā kārtā - skolotāju streika laikā - paši sev pielēma pagājušās nedēļas nogalē. Bet ko nu viens lieks nesmukums jau tā nepopulārajiem var nodarīt?...