Viena no nepatīkamajām politiķa darba blaknēm ir tā, ka publika ar aizdomām vērtē gandrīz ikvienu tavu darbību, tulkojot to kā vēlmi iepatikties. Lai gan - kādēļ politiķim tiešām nevarētu patikt vicināt rokas hokeja tribīnēs vai apēst kaut ko izcili neveselīgu, apmeklējot kādu tirdziņu? Cilvēki jau vien ir. Protams, šaubas rada tas, ka visbiežāk tas notiek žurnālistu pavadībā - un jo īpaši priekšvēlēšanu periodā (piemēram, kas traucē politiķiem Francijā pliķēt suķus fermās divus gadus pirms vēlēšanām...).
Lai kā arī būtu, vislielākais risks saistīts ar vēlmi demonstrēt, ka «esmu viens no jums». Šajā ziņā pēdējo mēnešu spožākā izgāšanās bijusi ASV prezidenta kandidātam miljonāram Romnijam, kurš, apmeklējot visnotaļ depresīvu autobūves uzņēmumu, mēģināja demonstrēt strādniekiem savu tuvību pašmāju autorūpniecībai, uzsvērdams, ka viņa ģimenei pieder apmēram (?) ducis kadiljaku...
Latvijā tik izteiksmīgu neveiksmju, šķiet, nav, toties politiķu pieticību kompensē jau pieminētā publikas neuzticība, kas dažādu iemeslu dēļ šajā zemē ir dubultā apmērā. Ja Valsts prezidents atvēl savu mēnešalgu skolām, biežs novērtējums ir: nuja, iepriekš sazadzies un tagad tēlo labiņo! Mērenāka versija: Bērziņš taisa sev PR. Bērziņa gadījumā skepse, visticamāk, ir nepamatota. Netiešs pierādījums ir tāds, ka Latvijā ļoti ērti «taisīt sev PR», lamājot politiķus, - ir zināms, ka prezidents neskopojas ar kritiskiem vārdiem, tiekoties ar iesaistītajiem personāžiem, tomēr publiski viņš necenšas šādi krāt sev punktus.