Pozitīvās domāšanas koncepcijas būtība ir tāda, ka vajag vairāk smieties un biežāk sapņot - ja vizualizējam savu sapni, tam būs vairāk izredžu kļūt par realitāti. Taču zinātne apliecina pretējo - jo vairāk mēs sapņojam vai fantazējam, jo nelaimīgāki un mazāk veiksmīgi esam.
Britu avīze The Guardian vēstī par eksperimentu, kuru 2011. gadā veica Ņujorkas Universitātes profesors Gabriels Otingens. Viņš brīvprātīgos, eksperimentam pieteikušos cilvēkus atstāja bez ūdens - vienai grupai ieteica cik vien iespējams vairāk domāt par ūdeni, fantazēt par to, bet otrai tādu instrukciju nedeva. Izrādījās, ka pirmās grupas ļaudīm nebija motivācijas piecelties un doties meklēt ūdenskrānu. Otrai tāda problēma neradās. Profesors Otingens veicis vairākus līdzīgus eksperimentus. Novērojot cilvēkus, kuri iztēlojušies nenozīmīgas fantāzijas realizāciju, pētnieks konstatējis, ka viņiem pat pazeminājies asinsspiediens. Savā grāmatā Cita pozitīvās domāšanas jēga, kas nesen iznākusi ASV, Otingens raksta: «Tas ir dīvaini: pozitīvās fantāzijas mums palīdz atslābināties līdz tādai pakāpei, ka tas atspoguļojas fizioloģiskajos testos.»
No tā var secināt - jo vairāk cilvēki fantazē, jo mazāk viņiem izredžu gūt panākumus iecerētajā pasākumā. Tas tiešām ir pretrunā ar vienu no populārās psiholoģijas centrālajiem postulātiem: idejas, ka doma par vēlamo nākotni to tuvina realitātei. «Tiek uzskatīts - ja pozitīvo enerģiju fokusē uz saviem sapņiem, tad galu galā vēlmes īstenojas. Taču ļaudis, fantazējot šādā veidā, vienkārši kļūst gurdeni. Viņi nākotni jau bauda. Tad kāpēc gan viņiem pūlēties, lai to realizētu, ja tā viņiem jau ir galvā un to var bezgalīgi baudīt?» vaicā Otingens. Tātad pozitīvā domāšana ir viens no maldīgajiem priekšstatiem, kas rīcībai atņem spēku, nevis sagādā laimi.
Seno laiku filosofi un garīgie skolotāji izprata nepieciešamību sasniegt līdzsvaru starp pozitīvo un negatīvo, starp optimismu un pesimismu, starp vēlmi pēc panākumiem un drošības, un gatavību izgāzties un nenoteiktību. Praktizējot tā saucamo brīdinājumu par iedomāto ļaunumu jeb tīši vizualizējot vissliktāko scenāriju, iespējams mazināt uztraukumu raizēs par nākotni. Ja cilvēks ar prātu iedomājas notikumu attīstības negatīvo variantu, parasti viņš nonāk pie slēdziena, ka ar to ir iespējams tikt galā.
Salīdzinot stratēģiskos optimistus un pesimistus, pētnieki ir noskaidrojuši, ka stratēģiskais optimists iztēlojas notikuma vislabāko rezultātu un pēc tam priecīgs kaļ plānus tā realizēšanai. Savukārt pesimisti biežāk gūst panākumus tieši šīs rakstura īpašības dēļ. Iedomājoties vissliktāko scenāriju, pesimisti tādējādi gūst motivāciju nopietni gatavoties gaidāmajam un tā sasniegšanai centīgāk pielikt pūliņus.
Izmantota Kanādas avīze Mist (2014. gada 49. nr.)