Sestdienas vakarā Jelgavas pļavā atklātā koncertturneja Vēl viena klusā daba ir tīri prātnieku garā - kvalitātes latiņa aizķer mākoņus, pašironijas netrūkst, un vēl vairāk netrūkst līdzi dziedamo gabalu. Brīžiem pat šķiet - jaunais albums bijis tikai iegansts sarīkot koncertu sēriju, vairāk tas ir «best of», tādi mazi dziesmu svētki, kuros pat pārspēlētām melodijām var atrast jaunu šarmu. No pavisam svaigiem gabaliem līdz Spogulīšiem un Kaķēniem - tieši tādi, kādus viņus pazīstam un esam gaidījuši. Ja kāds tomēr pajautā, vai tiešām ir vērts uz jaunajiem koncertiem pirkt biļeti, atbilde nešaubīgi ir - jā!
Vēl jāiepazīst
Sarkanā saules ripa pamazām pieskaras koku galotnēm Lielupes pusē. Daba pati parūpējusies par gleznainām dekorācijām - staltā Jelgavas pils, sārti ietonētas debesis. Nu īsta klusā daba. Ļaužu pūlis vienmērīgi sadalījies pa visu plašo pļavu, ģimenes pārstāvētas kuplā skaitā - no pašiem mazākajiem ratos līdz senioriem, kas stāv plecu pie pleca ar jauno paaudzi. Atsevišķa brīvdabas un bezmaksas loža spontāni izveidojusies upē un tās otrā krastā - šķiet, sabraukusi vai visa Lielupes flote, mazas laiviņas un pat cienīgas jahtas. Tiesa, vēlāk izrādās, ka bezmaksas koncerts var būt arī siers peļu slazdā - kāda laiva neiztur vai nu sasēdušos svaru, vai arī sparu, un «zaķus» no upes ārā ķeksē atbildīgie dienesti. The Sound Poets savu ievadprogrammu jau nospēlējuši, un ir iestājies ilgais gaidīšanas brīdis. Mirklis pirms.
Skatuve kā ķīlis iestiepjas skatītāju rindās, pietiekami augsta, lai uz tās notiekošo redzētu arī augumā mazākie, galvenokārt ap to spieto pusauga meitenes. Šķiet, lai arī grupa pastāv jau 23 gadus, tās cienītāju vidējais vecums nemainās, jo arvien jauni un jauni tajā atrod savas vērtības un emocijas. Prāta vētra nāk ar emociju sprādzienu, liekas, Renāra Kaupera enerģija transformējusies tvaika strūklās, kas izšaujas gaisā dziesmas Mēles noslēgumā. Kaut arī sākumā tonis tiek uzdots ar pašām jaunākajām kompozīcijām, Kaupera uzvarošais smaids vēl tā īsti neaizrauj publiku, tā sāk lēkt pa gaisu, kad iemirdzējušies aveņu formas prožektori, publikā tiek sviesti lielākie trumpji - Bronza un Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas. Albums Vēl viena klusā daba ir jauna šķautne Prāta vētras muzikālajā devumā, tāds intīmāks, personiskāks, kas tāds, kas ir līdz galam jāiepazīst. Šķiet, sanākušo lielākā daļa to vēl nav paguvusi, tāpēc, jaunajām dziesmām skanot, jūtama klusa neizpratne. Arī duetu ar jauno dziedātāju, spoguļbumbas kleitā ietērpto daugavpilieti Eviju Smagari, kuras balss dzirdama jaunajā albumā, dziesmu Nākamā nodaļa lielākā daļa publikas klausās ar izteikti vērtējošu skatu. Arī pozitīvu, jo mēs taču visi tagad pavisam skaidri zinām - ja Prāta vētra kaut ko dara, tad tur kaut kam ir jābūt. Un ir arī. Pēkšņi vienā blāķī nāk paši lielākie hiti, samaisīti ar jaunajām dziesmām, lai arī bez Bi-2 un Jevgeņija Griškoveca, visi draudzīgi dzied līdzi par slidenajām ielām un Na zarje. Cāļdzeltenās kleitās tērptās meiteņu grupas Limonāde bekvokālistes lielākoties turas maliņā, taču dzidrie vokāli piedod papildu dimensiju arī jau pazīstamām dziesmām. Aiz muguras visiem lēkā krāsainas gaismiņas, it kā ieraksta skaņu celiņš būtu pārlikts gaismas gammā, pāri skatuvei lēnām slīd sarkans priekškars... un spēle iegūst jaunus noteikumus.
Nesabojāsim pārsteigumu
Koncerta otrā daļa ir intriga, piedzīvojums, kas jāredz pašam, pārsteigums, ko nedrīkstētu sabojāt. Vecum vecais hits Lidmašīnas skan no izplatījuma, paši mūziķi ir astronauti, kas ved pilnīgi dulnā kosmiskā odisejā. Pēkšņi pavisam jaunu skanējumu iegūst svaigā albuma signālhits Lantern - radiostacijās jau pārspēlēts gandrīz vai līdz nogurumam, plašumā tas iegūst jaunu vērienu, tā ir XXI gadsimta Space Oddity, himna cilvēcīgumam un mīlestībai, kas ilgst vairāk par vienu vasaru. Jandāliņš turpinās ar patiesi episku vērienu. Īsts blieziens pa gaumi, kas sašūpo priekšstatus, kas ir Prāta vētra, - nodevas arī tuc-tuc ballīšu mīļotājiem, elektroniskie ritmi, paātrināts temps, pulsējoša skaņa. Tiešas atsauces uz Eiropas fenomenu White Sensation - trakas dejas, skatuvi okupē brīvprātīgo armāda, atjautīgi risināta fiziskā nespēja vienā koncertā iedabūt visas dziesmas, kas tapušas vairāk nekā 20 gados, spēj tikai ķert melodijas aiz astes. Skatuvi izgaismo milzīgs, dzeltens topāzs, varbūt tā ir no debesīm nočiepta saule. Jubalts ceļas gaisā zelta rāmītī, vēl visam pa vidu pavīd Gustavo, iepriekšējās koncertturnejas un albuma dēmoniskais stereotipu lauzējs. Mūziķi braukā pa skatuvi, vienā brīdī draudzīgā bariņā vai pašā skatuves spicē, otrā brīdī skaties - atkal jau pa malām, dinamiski un spēcīgi. Lielie ekrāni ļauj katram mūziķim ieskatīties sejā, dominē, protams, prieks un laime.
Nez vai tā iecerēts, taču Prāta vētra nupat spēlē vairākos līmeņos, pamanoties patikt gan tiem, kuri ironizē par grupas saldsērīgo balāžu pusi, gan tiem, kuriem ka tikai palēkāt un rokas gaisā pamētāt, gan tiem, kuri no sirds gaida pašas liriskākās melodijas. Nevar saprast, cik augsts ir pašu sarkasma līmenis, taču laimīgi ir vai visi sanākušie, jācer, pat tie, kas iestrēguši pusotru stundu garās rindās pēc sestdienas siltajā vakarā tik ļoti nepieciešamās alus glāzes. Pamazām pļava kļūst par kopkori, aizkustinošas tirpas pārskrien pāri mugurai, kad dziesmu Rudens kopā ar pārējiem dzied gandrīz vai vīru koris. Savukārt pašu saldāko, naivāko, romantiskāko - izrādās, arī Zemgales reģionā iemīļotāko - Spogulīt, spogulīt - tik dzidri un tīri izvelk sieviešu balsis, ka Kaupera vokāls gandrīz vai pagaist, tiek nomākts ar femīno pārsvaru. Vairākas melodijas ieguvušas jaunu aranžējumu, Īssavienojums - pat vēl vienu dziesmas pantu, kas, šķiet, visprecīzāk izsaka melodijas būtību. Tuvojoties pusnaktij, daudziem vairs balss saites īsti neklausa, tas arī ir īstais brīdis finišēt. Pati grupa pēc koncerta saka - šis bija pirmais kucēns, kas nav jāslīcina. Ventspils, Saldus, Valmiera, Preiļi un Rīga - esiet gatavi vēl vienam Prāta vētras koncertam, vēl vienai klusajai dabai, kas beigu beigās sanāk visnotaļ skaļi.