Līdz ar parlamentārisma rašanos, šķiet, dzima arī neapmierinātība ar šo valsts pārvaldes formu un atziņa, ka jēdzīgu politiku veido izcilas personības, nevis demokrātiskais vairākums. No šī viedokļa Latvijā jau vairākus gadus skanošie aicinājumi palielināt Valsts prezidenta lomu nav uzskatāmi tikai par neizslimotas «labo ulmaņlaiku» mitoloģijas paliekām vai citādi aizdomīgu vadonismu. Un tomēr prezidentālas republikas piekritēju argumenti ir visai šķobīgi.
Kā galvenais pretarguments prezidentālai valstij tiek minēts - ja nu elektorāts ir tik lētticīgs, ka savēl dažnedažādus jokainus personāžus parlamentā, kāda ir garantija, ka kaut kas tikpat apšaubāms netiks vispārējās vēlēšanās ielikts prezidenta krēslā. Taisnība, tomēr šāds risks nav nekas dramatisks - ja vien valstī nav iznīdētas demokrātiskās tiesības, pārpratumu vai kaitnieku pēc pilnvaru termiņa nepārvēlēs. Tādēļ, šķiet, nopietnāks iebildums ir šaubas, vai tautas vēlēts prezidents - valsts galva - kaut ko kvalitatīvi mainīs. Rau, advokāts un publicists Grūtups cer, ka tad vismaz mazinātos demagoģisko vārdu plūdi, kādus nenoliedzami esam izbaudījuši atliku likām. Diemžēl prezidentāla valsts nenozīmē populisma un vienkārši, atvainojiet, trulību mazināšanos politikā. Atliek pasekot līdzi, kādas glupības, to skaitā bīstamas, politiskajā elitē regulāri tiek atskaņotas tādās valstīs ar stipru prezidenta varu kā Francija (kaut pašreizējās prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros, turklāt gan no Sarkozī, gan Olanda puses) un ASV.