Retorikā par to, kādam jābūt Valsts prezidentam, lielā mērā pateicoties Ventspils mēra replikām, iezīmējusies vēlme, lai valsts pirmā amatpersona būtu «nacionāla mēroga līderis» vai, kā tieši izteicās Lembergs, šis cilvēks nebūtu tikai «latviešu prezidents».
Neiesaistoties strīdā par to, vai plaisa starp latviešiem un lielu daļu cittautiešu nav pārāk dziļa, lai šāda vēlme vispār būtu īstenojama, vēlētos akcentēt uzmanību uz pašu līdera jēdzienu. Proti, pati tēze par līderi paredz, ka sabiedrībā ir šāds pieprasījums, ka cilvēki vēlas tieši līderi. Neesmu tik pārliecināts, un, ja skepse ir pamatota, būtu tikai priecīgs.
Varu iedomāties argumentu, ka «līderis» un «vadonis» nav gluži viens un tas pats, tomēr jebkurā gadījumā runa ir par noteiktu attiecību modeli, un, manuprāt, Latvijas sabiedrība ir pietiekami izaugusi savā dažādībā un indivīdu patstāvībā, lai šāds modelis būtu pieprasīts.
Autora subjektīvā cerība ir, ka mums vairs nav nepieciešams kāds, kurš «ved» un «zina, kā pareizi». Domāju, ka Valsts prezidenta postenī mēs vēlamies redzēt cilvēku, kurš, pirmkārt, nemelo un neizvairās no atbildes. Tas izklausās kā skarbs pārmetums politiskajai elitei kā tādai, tomēr, ja neprasām neiespējamo, puspatiesības, manipulācija ar faktiem, jēgas slīcināšana retorikā objektīvi ir politikas sastāvdaļa, un par to nav vērts lamāties. Cita lieta - ja ir vismaz viens cilvēks politiskajā elitē, kas var atļauties nepakļauties politiskā izteiksmes stila nerakstītajiem likumiem, tas būtu atsvaidzinoši un, domāju, sabiedrība to novērtētu. Cilvēki paši zina, ko un kā viņi grib darīt ar savu dzīvi, viņiem norādījumi nav nepieciešami. Godīgs stāstījums, ko un kāpēc dara politiskā elite - gan. Un tad, ja viņiem nekarina uz ausīm miltu izstrādājumus, pilsoņi, manuprāt, spēj ne tikai plānot paši savu dzīvi, bet arī uztaustīt kompromisu starp savām kā indivīda un pārējo līdzcilvēku interesēm.
Turklāt godīguma kritērijs sarunā ar līdzpilsoņiem ir visskaidrāk novērtējamais. Domas arvien atšķirsies par to, vai politiķis pietiekami izprot kādu jautājumu, ir gana sprauns un iznesīgs, savukārt tas, vai viņš runā vai nerunā tiešu valodu, nolasās pietiekami viennozīmīgi lielai daļai vērtētāju.
Nelaipošana nenozīmē, ka Valsts prezidentam automātiski jābūt mūžīgajam pārējās elites kritiķim. Tā nozīmē arī spēju nepadoties mediju spiedienam atbildēt «pareizi», tā var izpausties kā politkorektuma un sabiedrībā izplatītu mitoloģiju ignorēšana un gatavība izrunāt tādus vārdus kā «es nezinu», «es jums atvainojos».
Vieglāk, protams, savu liekuļošanu maskēt ar bubināšanu, ka nepieciešama «sašķeltības mazināšana», «sabiedrības konsolidācija» un tamlīdzīgi brīnumi. Brīnumi tik un tā nenotiek, toties publika secina, ka ir ievēlēts kārtējais tukšrunātājs, un tas savukārt nozīmē, ka turpinās galējību režīms politiķu un pārējās sabiedrības attiecībās - vai nu pilnīgs klusums, vai savstarpēja aurošana. Mums ir nepieciešams prezidents, kurš ciena pilsoņus kā patstāvīgus indivīdus, nevis patiesībā iztapīgs «līderis».