Pavasara nogalē kļuva skaidrs, ka notikumi Ukrainā būtiski ietekmēs Saeimas priekšvēlēšanu debašu tematiku. Un, lai gan ir saprotams, ka Krievijas agresīvā ārpolitika patiešām būs svarīga sastāvdaļa partiju teiktajā, tikpat skaidrs, kas tiks pausts. Vieni uzsvaru liks uz aizsardzības spēju palielināšanu, citi norādīs uz starpkopienu attiecību uzlabošanu kā nosacījumu iekšējai drošībai utt.
Savukārt Krievijas lēmums ar ekonomiskiem instrumentiem reaģēt uz Rietumu sankcijām, lai arī prognozējams, nostāda pretendentus ar varu līdz šim mazāk apspriestu jautājumu priekšā. Proti, valdības līmenī un bez liekas publicitātes par to runāts ir, tomēr dominējusi nostāja (to varēja arī saprast), ka nevajag steigties notikumiem pa priekšu un lieki tracināt ļaudis. Nu ir skaidrs, ka Krievija rīkosies (pilnīgs embargo lielai daļai pārtikas no Eiropas Savienības), līdz ar to, kā saka, no šī jautājuma izvairīties nevarēs. Un tas, ka Krievijas īpatsvars Latvijas ārējā tirdzniecībā nav tik liels, kā dažam labpatīk piesaukt, daudz nepalīdzēs, jo tik mazā valstī kā Latvija arī ziņa par tūkstoš jauniem bezdarbniekiem izraisa satraukumu.
Grūti spriest, ko sēžu slēgtajās daļās spriedusi valdošā koalīcija, tomēr divi no publiski vispār izskanējušiem risinājumiem tēmā «ko valsts var palīdzēt?» sevišķi nepārliecina, tādēļ tie būtu skeptiski vērtējami arī kā kandidātu piedāvājumi. Pirmais - palīdzēt Kremļa pretsoļu skartajiem uzņēmumiem atrast savai produkcijai jaunus tirgus. Pirmkārt, šādi procesi nenotiek dažos mēnešos. Otrkārt, daļai no šīs produkcijas (piemēram, zivju konservi) atrast citus noieta tirgus vispār ir grūti. Un tricināt gaisu ar pamācībām uzņēmējiem, ka pašiem vajadzēja laikus mainīt produkcijas profilu utt., ir bezjēdzīgi. Otrais - prasīsim no Eiropas Savienības (ES) kompensēt zaudējumus. Ļoti iespējams, ka ES tiešām kaut kā un pietiekami operatīvi šajā ziņā reaģēs, tomēr uz to pārāk paļauties nevajadzētu (nav dzirdēts, ka kompensēti tiek zaudējumi bankām vai ražotājiem, kuri sankciju dēļ zaudējuši Irānas tirgu), turklāt objektīvi augustā-septembrī runāšana Latvijas iekšpolitiskajā līmenī varētu būtu lielā mērā «ar dakšām pa ūdeni». Kurš piesolīs bargāk runāt Briselē u. tml. blēņas.
Gan jau būs kandidāti, kuri piedāvās solidaritātes akcijas - palīdzēt vietējiem ražotājiem ar lielāku viņu produkcijas iekšējo patēriņu. Par šādu metodi nevajadzētu smīkņāt, tomēr pragmātiski skaidrs, ka tās rezultātus grūti prognozēt un tie diez vai būs noturīgāki par dažiem mēnešiem. Varbūt ir kādas iespējas palīdzēt ar atliktiem nodokļu maksājumiem - nezinu, lai spriež kompetenti ļaudis (te, tiesa, «uzprasās» nelāgas asociācijas ar Liepājas metalurgu, tomēr, par laimi, atšķirība ir tā, ka pārtikas ražotāju gadījumā mums nav darīšana ar savstarpēji konfliktējošiem, destruktīvi noskaņotiem akcionāriem).
Svarīgākais - jebkurš valsts atbalsts Krievijas sankciju skartajiem uzņēmumiem kaut ko maksās, līdz ar to lielākais populisms no kandidātu puses būtu aicināt šādu atbalstu sniegt un vienlaikus apgalvot, ka tas nekādi neietekmēs viņu programmās sasolīto.