Astoņu mēnešu laikā vietne kļuvusi populāra - fanu pulks pārsniedz trīs tūkstošus, daļa no viņiem iesūta paparaci stila fotogrāfijas, iemūžinot lapā redzamos cilvēkus dažādos publiskos pasākumos, pēc iespējas tverot mirkli, kas izceļ viņu apmeklējuma, iespējams, galveno mērķi - pamieloties ar uzkodām un nobaudīt grādīgos dzērienus. Facebook attēlus papildina komentāri, kas balansē uz asprātīguma un dzēlīguma robežas. Daudzi rakstīti pirmajā personā, piemēram, kino Splendid Palace uzņemtas bildes «stāsta»: «Aizgājām apsveikt Ivaru Selecki un pamieloties ar svētku kliņģeri. Žēl, ka lika skatīties filmas un neļāva uzreiz ķerties pie ēdiena un šardonē. Nācās mukt un slēpties no fotogrāfiem arī.» To var uztvert kā īpatnēju komiksu, kas ļauj sekot izteiksmīgo tēlu gaitām. Taču stāstam ir arī otra puse.
«Vairs nav iespējams pa ielu mierīgi paiet - atpazīst galvenokārt jaunieši, paslepus mēģina nofotografēt. Draugi, paziņas sākuši novērsties, taču es neesmu nekāda bomzene - man ir dzīvoklis. Uz kādu pasākumu aizeju vidēji divas reizes nedēļā, un par to jāņirgājas? Turklāt viss notiek gadā, kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta! Kad cilvēki tiek aicināti nesēdēt mājās, baudīt kultūru, socializēties!» Dienai saka viena no sievietēm, kuras attēli ik pa laikam papildina Party bomzis virtuālo kartotēku. Uzzinājusi, ka viņas paziņa - viens no vietnes «antivaroņiem» - sniedzis laikrakstam interviju, kundze uzstāja uz īsu sarunu ar mērķi izklāstīt savu viedokli un cita starpā pārliecināties, kāds ir iecerētās publikācijas raksturs. Interesi neapmierinājusi, viņa klāt pienākušajam Mārim izteica pārmetumu: «Tev nevajadzēja sniegt interviju!» «Laikam gan,» skanēja atbilde, kas iespējams, mijās ar gandarījumu, ka gūta iespēja izteikties. Uzreiz gan jāteic, ka Māris nav 47 gadus vecā vīrieša īstais vārds - tā viņš lūdza sevi dēvēt, baidoties no vēl lielākas popularitātes. Jāatzīmē vēl kas - sarunai ar Dienu vīrietis piekrita apmaiņā pret solījumu, ka gūs iespēju iepazīties ar paša runātā atreferējumu, taču, tekstu saņēmis, sāka «spert» dusmu zibeņus, kategoriski iebilstot pret viņa citēšanu, taču piekrītot, ka viņa teiktais tiek pārstāstīts.
Skolots, taču vīlies
Lapa Party bomzis pamatīgi gandējot Māra ikdienu - viņš kļuvis nervozāks, katra diena nu esot kā pārbaudījums. Dienā izdodoties apmeklēt vidēji trīs norises, taču viņš norāda, ka uz izstāžu atklāšanām neejot - vienīgi uz nopietniem pasākumiem, tādiem kā kongresi un konferences. Māris pauž neizpratni par to, ka fotokameru objektīvi pret viņu tiekot vērsti pat brīžos, kad viņš ēdienam nepieskaroties, taču vēlāk tas tiekot pagriezts tā, it kā viņš kafijas pauzi vien gaidītu. Uz ieteikumu kādu laiciņu iepauzēt ar gozēšanos publiskos notikumos, Māris groza galvu un teic, ka šādā gadījumā lapas Party bomzis veidotāji būtu panākuši savu, tāpēc viņš savu nodarbi turpināšot par spīti.
Tas, ko vīrietis skaidri nepasaka, noprotams itin viegli - viņam nav citu veidu, kā aizpildīt ikdienu - publisku pasākumu apmeklēšana ir Māra vienīgais «darbs», kaut gan viņš vairākās jomās ieguvis augstāko izglītību un kādā pat maģistra grādu. Mārim esot arī farmaceita un ķīmiķa darba pieredze, tomēr par to laiku viņam neesot labākās atmiņas - atalgojums bijis zems un šķitis, ka dzīvojot svešu dzīvi. Tāpat nepatīkot tikt izrīkotam. Runājot par to, kāpēc nemeklē savām prasībām atbilstošu darbu, kur varētu likt lietā daudzpusīgās zināšanas, Māris bilst, ka savulaik izsūtījis daudzas CV, taču nevienu aicinājumu uz darba pārrunām tā arī neesot saņēmis. Aizmetņi gaitām, kas vēlāk kļuvušas par viņa dzīvesveidu, meklējami studiju gados Latvijas Universitātē - sācies viss ar juridisku konferenču apmeklēšanu, vēlāk apmeklējamo pasākumu loks paplašinājies, starp rindām var noprast, ka uz tiem gājis tostarp, lai tiktu pie vēdera tiesas. Pašlaik viņa grafiks saplānots līdz nākamā gada vasarai, un kalendārs regulāri tiekot papildināts ar jauniem ierakstiem.
Savu dzīvesveidu Māris attaisno ar četriem mērķiem - nepastarpināti uzzināt informāciju (apmeklējot, piemēram, partiju kongresus), «mūžizglītoties», skatīties, kā tiek uzdzīvots par nodokļu maksātāju naudu, un vērot, vai publiskos pasākumos cilvēki netiek diskriminēti pēc vecuma un materiālā stāvokļa. Viņš secinājis, ka kvalitatīva dzīve esot tikai izredzētajiem, kuri tiekot pie budžeta naudas. Savukārt dalīties labumos šie cilvēki negribot - Māris novērojis, ka bieži vien par nodokļu naudu organizētajos pasākumos cienasti atrodoties atsevišķos kabinetos, kam piekļūstot vienīgi darbinieki. Tāpat viņš atminas, ka ierēdņi vairākkārt likuši noprast - viņa klātbūtne nav vēlama. Ne reizi vien ar to nācies saskarties Rīga 2014 pasākumos, bet viena no nesenajām reizēm bijusi Gaismas pilī, Kultūras ministrijas atbalstītajā mazākumtautību forumā, kam Māris turklāt bijis iepriekš reģistrējies. Vienlaikus vīrietis pauž aizvainojumu, ka viņš tiekot uzskatīts par galveno «noziedznieku» - esot arī citas personas, kas gadiem ilgi diendienā apmeklējot publiskus pasākumus, taču tā arī neesot «atšifrētas». Turpretī Mārim daudzviet sākuši prasīt ielūgumus, banketus apkalpojošie viesmīļi demonstratīvi staigājot līdzi, skatoties uz pirkstiem, dažs sveiciena vietā piekodinot, ka pie galda nelaidīšot.
Fobija no zibšņiem
Lai pārliecinātos, kā nevēlamās publicitātes blaknes izpaužas dzīvē, Diena pieņēma viņa aicinājumu un kādā decembra piektdienā piebiedrojas gājienā uz 30. Latvijas programmētāju dienas pasākuma neformālo daļu. Nepagāja ne minūte, līdz bariņš jauniešu sāka sačukstēties un viens otram norādīt uz Māri. Kāda studente viņu veikli iemūžināja savā viedtālrunī. Māris to nepamanīja, savukārt jauniete, vaicāta, kāpēc vīrieti nobildējusi, atstāstīja lapas Party bomzis būtību. Māris kopā ar pārējiem devās pie galda, lai pacienātos, taču pēc brīža saviesīgo gaisotni pārtrauca plīstošu trauku troksnis, un visu telpā esošo pārsimt cilvēku skatieni pievērsās Mārim. Viņš, domājot, ka tiek bildēts, izsitis kādam samulsušam jaunietim no rokām telefonu ar visu šķīvi. Students Dienai vēlāk skaidroja, ka viņš rakstījis īsziņu un neko nezinot par lapu Party bomzis, savukārt Māra uzvedība liecināja par paranoju - cilvēkus viņš sācis uzlūkot kā ienaidniekus, kas to vien alkst, kā viņu nobildēt un foto publicēt Facebook. Uz norādi, ka ar savu klātbūtni publiskā pasākumā viņš piekrīt tapt iemūžināts, vīrietis noskaitās, sakot, ka mērķis esot publicēšana Facebook un ņirgāšanās.
Taču ne visi atbalsta žurnālistu un fotogrāfu pret Māri un citiem vērsto «publicitāti». Piemēram, Facebook lietotāja Ieva pie kādas bildes komentē: «Kad kāds nolēks no tilta, tad visiem būs žēl. Domāju, ka mūsu - skaisto, veiksmīgo, vīnu un smalkās uzkodas pelnījušo un visur gaidīto - mazo izpriecu jau var sākt kvalificēt kā vajāšanu. Domāju, ka pietiek. Es atsekojos un aicinu to darīt arī citus, kam mobings tā ne pārāk.» Jāpiebilst, ka atsevišķi vietnē publicētie attēli veidoti kā kolāžas, tādējādi izsmejot minētās personas. Latvijas Cilvēktiesību centra politikas analītiķe Sigita Zankovska-Odiņa norāda, ka šādā gadījumā varētu tikt vērtēts jautājums par goda un cieņas aizskaršanu.