Es šobrīd gribētu nolikt malā to skaidrojumu, kādu lieto vides speciālisti - t. i., attīstību, kuras ietvaros netiek noplicināti resursi utt. Es runāšu tā, kā man gribētos, lai cilvēki saprot. Tātad valstij ir mērķis - desmit trīsdesmit gadu termiņā -, un mēs liekam ceļu, kā līdz šim mērķim nokļūt.
Un mērķis mums ir?
Jā - ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Tur gan mērķis aprakstīts plašāk un emocionālāk, bet varētu to formulēt ļoti īsi - cilvēku labklājība. Kāpēc ne?
Es vienkārši skeptiski izturos pret iespēju mūsu tik mainīgajā pasaulē izvirzīt mērķus tik tālā nākotnē.
Bet ir taču vispārcilvēciski mērķi, uz kuriem mums jātiecas. Ja mēs runājam tieši par šo komisiju, tad Māris, tas, kurš tagad premjers (komisijas iepriekšējais vadītājs Māris Kučinskis - M. Z.), ir jau «uzlicis» plānu šim gadam. Komisijas darba mērķis pirmajā pusgadā ir Latvijas resursu izlietošanas efektivitāte. Atklāti sakot, tā ir visai sena tēma - redzat, man te mantojumā atstāti šie slaidi, un es tos atceros vēl no 2012. gada, no Zemkopības ministrijas laika (smejas). Respektīvi, jau tad, kad es biju zemkopības ministre, mēs rēķinājām, cik lielus papildu ieņēmumus Latvija iegūtu, ja mēs savus zemes resursus izmantotu tikpat efektīvi, cik Eiropā vidēji. Tolaik vēl bija lati, attiecīgi - papildus viens miljards latu gadā.
Ko mēs saprotam ar zemes resursiem?
Gan lauksaimniecībā izmantoto - un neizmantoto - zemi, gan mežu zemi u. c. Un jau tolaik mēs ministrijā uztaisījām zemes programmu, un šobrīd, paldies dievam, zemes fonds jau labi strādā. No šī viedokļa man liels prieks, ka šos jautājumus pārņēmusi šī komisija.
Tomēr ar resursiem mēs saprotam ne tikai zemi. Runa ir arī par aktīviem, kas ir Latvijas valsts rīcībā, piemēram, Valsts nekustamo īpašumu ziņā esošie. Patiesībā tā ir vesela problēma - šīs, atvainojos, pussagruvušās ēkas, kas tiek turētas, kuras nevar pārdot, jo tās nav zemesgrāmatās, vai vēl kādas lietas. Mēs nevaram vienkārši «sēdēt» uz šādiem īpašumiem - labāk lai grūst, tikai ne privatizēt. Es zinu, ka sabiedrībai ir nelāga attieksme pret visu, kas saucas «privatizācija», bet mēs nevaram arī neko nedarīt. Mums ir jāiegulda nauda tur, kur tas tiešām nepieciešams, nevis nevajadzīgos īpašumos. Tātad komisija jau bija šo jautājumu formulējusi, un mēs tagad ejam soli pa solim uz priekšu. Ir jau notikusi tikšanās ar Jaunsleini (Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs - M. Z.), kurš izstāstīja, kas pašvaldībām traucē resursus efektīvi izmantot, un aprīlī lūgsim Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai formulēt, kas jāmaina likumdošanā, lai šos kavēkļus noņemtu. Šomēnes vēl tiekamies ar lauksaimniekiem un mežu nozari, lai izrunātu, kas savukārt kavē viņiem. Un gala rezultātā šī pusgada beigās mēs sniegsim ziņojumu Saeimai par to, kas likumdošanā ir jāizdara, lai resursi Latvijā tiktu izmantoti efektīvi.
Otrajā pusgadā komisijas dienas kārtībā būs viss, kas saistīts ar augstāko izglītību un zinātni, nozaru puduriem. Šomēnes notika komisijas tikšanās ar trīs augstskolu rektoriem, lūk, viņu prezentācija, un, ja viņu iecerētais izdosies, es būšu ļoti priecīga. Respektīvi, viņu iecere ir, izmantojot t. s. Junkera plānu, ar Eiropas Investīciju bankas starpniecību, dabūt naudu Latvijas zinātnei.
Resursu izmantošanas tēmu sapratu, bet kāds ir problēmas apraksts šajā pēdējā tēmā?
Ļoti vienkārši - mums pietrūkst naudas zinātnei un augstākajai izglītībai. Man jāsaka, ka pieminētā rektoru vadītā grupa ir malači - viņi paši darbojas, viņi jau ir bijuši Eiropas Investīciju bankā, kas saka, ka plāni izskatās cerīgi. Arī mūsu pašu attīstības finanšu institūcija Altum piedalās. Viņi gan saka «vai, nez vai sanāks?», bet tā visi savulaik teica arī par Zemes fondu. Mums tā nauda jādabū un jāieliek zinātnē. Citādi es neredzu iespēju, kā mēs iegūsim inovācijas. Mēs runājam šos skaistos vārdus, bet, ja nav naudas... Tātad zinātnieki ir formulējuši šādu platformu ar vairākiem virzieniem - jaunie materiāli, IT, farmācija un bioekonomika.
Par kādu summu ir runa?
Tuvu pusmiljardam. Tik liela droši vien nebūs, bet kādus 200 miljonus vajadzētu.
Bet Eiropas Investīciju banka piešķirs aizdevumus, nevis «fondus». Nav bažu, ka...?
Ziniet, pirmkārt, pati banka vērtē. Otrkārt, pat ja kaut kas nenotiktu tā, kā cerēts, es domāju, ka valsts tomēr var garantēt, jo runa ir par 20-30 gadu periodu. Vissliktākais būtu, ja mēs neko nedarām. Turklāt šajos projektos ar savu naudu piedalīsies arī paši uzņēmēji un zinātnieki.
Es tomēr gribētu saprast tieši komisijas lomu. Citās valstīs ar šādu analīzi nodarbojas domnīcas. Galu galā, kāpēc tad mums ir nepieciešams Pārresoru koordinācijas centrs (PKC)?
Jā, tā bija domāts, ka PKC būs tas analītiskais centrs, bet tur šobrīd faktiski ir cilvēki no ierēdniecības. Var dažādi runāt par Robertu Ķīli, bet ir vajadzīgs viņam līdzīgs cilvēks ar idejām. Nevis sekot līdzi Ministru kabineta noteikumu izpildei... Es ceru, ka Māris (Kučinskis - M. Z.) te ko darīs, jo, atklāti sakot, man kā premjerei pietrūka laika.
Labi, komisija pagaidām ir tā, kas analizē, rīko tikšanās. Un tālāk?
Ne tikai, jo šeit arī izkristalizējas konkrētās nepieciešamās izmaiņas likumdošanā, kuras mēs piedāvājam kolēģiem Saeimā. Es gribētu arī papildināt komisijas darba kārtībā esošo tēmu loku, jo, redzat, nākamgad ir jāsāk arī strādāt pie jaunā Nacionālā attīstības plāna. Jo Eiropas Savienība sāk strādāt ar fondu jautājumiem savlaicīgi, un, ja mēs savukārt savlaicīgi zināsim, ko mums vajag, mēs vienmēr varam fondu jautājumus ietekmēt.
Respektīvi, pašreizējais Nacionālais attīstības plāns ir līdz 2020. gadam, un nu mums vajadzētu...
... posmam 2020.-2027. gads. Var līdzšinējo plānu kritizēt, bet tajā nofiksēti konkrēti rādītāji, kuriem PKC seko. Cita lieta, ka daļa no tiem diemžēl nav sasniegti. Tomēr jebkurā gadījumā ir svarīgi saprast, ko mēs gribam, kādi ir kritēriji. Ja runājam par šo nākamo periodu, iespējams, būs jāpiesaista eksperti, jo esmu pārliecinājusies, ka tam ir jēga. Kad es 2015. gadā gatavojos Davosas forumam, runāju ar Latvijas Bankas un komercbanku speciālistiem, salikām visu burtiski uz dažām lapiņām...
Un?
Nu, labi man gāja (smejas). Man tēma bija mācības no krīzes, un viens mans citāts visu dienu nostāvēja uz lielā ekrāna.
Cik aizkustinoši. Tātad, ja domājam par nākotni, Latvijā ir uzstādījums, ka mūsu stiprā puse ir pakalpojumu eksports. Labi. Kādu pakalpojumu? Ilgstoši ir runāts par mūsu specializāciju, finanšu pakalpojumu eksportu. Pēdējo nedēļu notikumi ar dažām bankām rāda, ka ne visi ir sajūsmā par šo mūsu specializāciju.
Tas gan vairāk ir Budžeta komisijas jautājums. Savukārt, ja runājam par IT pakalpojumu eksportu, tad jāņem vērā, ka mēs faktiski nevaram paredzēt, ko šī nozare, ja tā var teikt, izgudros. Bet es sapratu jautājumu... Jā, mēs esam tā vairāk aizgājuši šo pakalpojumu ceļu, un man jau gribētos, lai būtu arī ražošanas komponente. Un tad ir jautājums, ko ražot. Visu cieņu mūsu koka sektora eksportam - pērn divi miljardi eiro! Un viņi savā nozarē pievienoto vērtību palielina arvien vairāk. Par citiem - ir jādomā. Piemēram, nesen uz Ķīnu «aizgāja» kuģis ar saldējumu. Bet tas ir īpašs saldējums, seši eiro, ar ogām. Jo «parasto» viņi tur ir jau redzējuši. Tas tāds ļoti piezemēts piemērs, bet...
Viss kārtībā, bet mēs nonākam pie jautājuma par to, cik viens otrā ieklausās bizness un zinātne. Līdz šim ir daudz runu par «inovācijām», bet ar reālo sadarbību nesokas.
Nav tik traki. «Pie» premjera ir Inovāciju padome. Un bija simptomātiski, ka tad, kad sasaucu pirmo sēdi, starp zinātnes un uzņēmēju pārstāvjiem valdības sēžu zālē automātiski palika vairāki tukši krēsli (smejas). Pēc gada sarunas jau bija konstruktīvākas... Kučinska kungs ir teicis, ka turpinās vadīt šo padomi. Manuprāt, tā ir vajadzīga, jo, ja sarunā klāt ir premjers un arī ekonomikas un izglītības ministri, tām ir lielāks svars.