Latvijas Radio vadībā no 16. janvāra Jāni Siksni nomainīs trīs jauni valdes locekļi. Plašu rezonansi radījuši nevis jauno valdes locekļu uzvārdi, bet gan fakts, ka starp šiem trim cilvēkiem nav līdzšinējā Radio bosa Jāņa Sikšņa.
Oficiālā versija - Siksnis valdes priekšsēdētāja konkursā izrādījies vājāks par mediju sociologu Aldi Pauliņu, jo «nespējot nodrošināt pārmaiņu ātrumu un sadarbību ar LTV». Smaidu raisoši, nepārliecinoši, un pat zirgam skaidrs - mediju vidē par «Ēlertes-Mūrnieces padomi» dēvētā NEPLP Siksni no amata izsvēpē, jautājums - par ko? Kas ir tās lietas, par kurām «karjeras radio vadītājam», kurš Radio pavadījis teju 20 gadu un kolektīvā gana augstu vērtēts, tiek izteikta neuzticība ar tik baltiem diegiem šūtu argumentāciju?
Iespējams, viens no Sikšņa nomešanas iemesliem bijusi kāda politgrupējuma vēlme Radio amatā redzēt bijušo Providus un Sorosa fonds-Latvija vadītāju Vitu Tēraudu, taču plāns izgāzies. Klīst runas, ka atbalsta sadalījums attiecībā uz valdes priekšsēdētāja amata kandidātiem piecu padomes locekļu starpā bijis gana sašķelts. Proti, divi, tostarp NEPLP boss Ainārs Dimants, bijuši par Tēraudu, divi par Pauliņu, savukārt viens - par Siksni. Galabalsojumā Sikšņa atbalstītājs faktiski izvēlējies starp Tēraudu un Pauliņu. NEPLP locekļus ievēlē Saeima, tādēļ par tās politisko jumtu nav šaubu. Šis NEPLP gan ir pagājušās Saeimas produkts. Un balsojums par Radio šefu arī jāuztver caur šādu prizmu.
NEPLP vadības un attiecīgi noteikta kontingenta politiķu mantra ir vienota sabiedriskā medija izveide, par kuru, starp citu, joprojām nav politiskas vienošanās. Tas faktiski nozīmētu LTV un Latvijas Radio apvienošanu jeb - bez aplinkiem - Radio pievienošanu LTV. Abu mediju apvienošanas jautājumu NEPLP noteikusi par galveno prioritāti, un šim nolūkam jau ir iztērēts krietns žūksnis naudas. Jebkurš, kurš atļāvies ar pušplēstu vārdu kritizēt ideju par mediju apvienošanu, padomes vadībai ir slikts, neko nesaprotošs un liekams pie sienas. Nav noslēpums, ka Radio kolektīvā, maigi sakot, ideja par mediju apvienošanu nav pārāk populāra. Un Siksnis nekautrējās nostāties kolektīva pusē.
Sabiedriskie mediji šobrīd faktiski peld naudā un darbojas tās apgūšanas režīmā. Jebkura komercmedija vadītājs neļaus samelot, vērojot kaut vai abu sabiedrisko mediju kadru politiku un «iepērkoties» žurnālistu un citu speciālistu tirgū. Arī pārmaiņas, kas notikušas abos medijos pāris gadu laikā, bez ievērojamiem finanšu resursiem gluži vienkārši nav iespējamas. Savukārt nauda uz sabiedriskajiem medijiem bez «pareiza» politiskā klimata, nebūsim naivi, nenāks. Tāpēc Siksnim bija jāsaprot mājieni un jālasa starp rindām. NEPLP, visticamāk, cerēja, ka Siksnis «nāks pie prāta», taču tā nenotika. Par to arī samaksāja ar savu amatu.
Esmu pārliecināts, ka jaunajā Latvijas Radio valdē idejai par vienotu sabiedriskā medija izveidi ir ciets atbalsts, un nešaubos, ka tas bija galvenais jaunās valdes izvēles kritērijs. Turklāt Pauliņš bija viens no ekspertiem, kurš piedalījās vienotā medija koncepcijas izstrādē. Interesanti būs vērot, kā šī ideja tiks «nesta kolektīvā».